Menedžmenta teorijā un praksē parasti izdala divus organizācijas sakārtojuma modeļus: birokrātiskais modelis un uzvedības modelis.
Birokrātiskais modelis.
Birokrātiskais modelis ir M. Vēbera klasiskās teorijas kodols un kurā pamatā ir noteikti likumu, noteikumi, instrukcijas un formālu pilnvaru piešķiršana.1
Birokrātiskajam modelim ir svarīgas priekšrocības:
daži modeļa elementi (darba dalīšana, pilnvaru hierarhija, noteikumu sistēma, kvalifikācijas prasības) būtiski ietekmē organizācijas darbības efektivitātes paaugstināšanu;
modelim ir galvenā loma organizācijas sakārtojuma būtības saprašanai un atbilst sākotnējam priekšstatam par organizēšanas procesu organizācijās.
Tajā laikā vajadzētu atcerieties par trūkumiem birokrātiskajā modelī:
nelokāms, neelastīgs, līdz ar to ir apgrūtināta ātra piemērošanās iekšējās un ārējās vides izmaiņām;
samērā maza loma ir motivēšanai un neformālajām savstarpējām attiecībām.
Uzvedības modelis.
Uzvedības modeli piedāvāja zinātnieks R. Likerts, kurā pamatā ir motivēšanas metodes, cilvēku uzvedības teorijas principi, ieskaitot neformālās savstarpējās attiecības.
Par šo metožu priekšrocībās varētu teikt tās:
organizēšanas procesā lielā mērā tiek uzklausīts katra darbinieka vērtējums;
plaši lieto darbinieku motivēšanas paņēmienus, tas veicina darbības efektivitātes paaugstināšanu.2
Un tās trūkumi ir:
šajā modelī daudz grūtāk izmantot birokrātiskā modeļa priekšrocības kā birokrātiskajā modelī lietot uzvedības modeļa elementus;
stingras hierarhijas, noteikumu, procedūru trūkumi apdraud uzskaiti un kontroli.…
