Cenu veidošanas metodes
Cenai jābūt ne zemākai par tādu līmeni, kāds dod iespēju segt izmaksas, un ne augstākai par līmeni, virs kura vairs nav pieprasījuma pēc piedāvātās preces. Posmā starp abām galējībām var noteikt dažādas cenas- tās lielā mērā atkarīgas no izvēlētās metodes.
Cenu veidošanas pamatā ir izmaksas, pieprasījums un konkurenti.
Ja pamatā ir izmaksas, tad ir iespēja pielietot vidējās izmaksas plus peļņa metodi vai vidējās izmaksas plus mērķpeļņa metodi.
Vidējās izmaksas plus peļņa (uzcenojums) ir cenu veidošanas metode, kuras pamatā ir vidējās izmaksas un standarta peļņas (uzcenojuma) pieskaitījums. Šo metodi visbiežāk lieto, ja ražošanai vajadzīgs samērā ilgs laiks (piemēram, nosakot cenas iekārtai, ko izgatavo pēc klienta pasūtījuma, dažādu rekonstrukcijas projektu izstrāde u.c.). Šo metodi nereti lieto arī valdība, slēdzot līgumus ar dažādu iekārtu ražotājiem, kā arī advokāti, sniedzot konsultācijas klientiem. Šādai cenu veidošanas metodei bieži vien nav loģiska pamatojuma. Optimālo cenu ar to noteikt nevar, jo netiek ņemts vērā konkrētais preču pieprasījums un konkurence. Šī metode ietver lamatas pircējiem, jo pārdevējs var pārlieku palielināt savas izmaksas, lai tādējādi radītu lielāku bāzi savai peļņai.
Vidējās izmaksas plus mērķpeļņa ir cenu veidošanas metode, kas orientēta uz izmaksām un mērķpeļņas normu. Pēc šīs metodes cenu cenšas noteikt, ņemot vērā peļņu, kāda tiek plānota procentos no ieguldītā kapitāla.
…
