Vadītājs un vadīšana

Legālo paklausību motivē interešu apsvērumi un tās pamatā ir mērķtiecīga un racionāla darbība. Legālā paklausība pakļaujas tikai likumiem, nevis personībai, un to dara kā vadošie, tā padotie. Tur, kur autoritāte iegūstama ar reālu vai šķietamu zināšanu palīdzību, priekšplānā izvirzās īpašs personības tips. Šāda intelektuāla autoritāte balstās uz citu nezināšanu. Pamatā ir uzskats, ka šīs intelektuālās īpašās zināšanas dara viņu pārāku par citiem. Taču vadītājam šī kompetence ir jāpierāda.
Tradicionālā paklausība balstās uz tikumiem un pieradumu pie ierastas rīcības. Tā ir ticība pastāvošās kārtības likumībai un tās pamatā ir tradicionāla darbība. Pie tradicionālajām autoritātes formām pieskaita ilgu dzīves pieredzi, vecumu, kas mūsdienu attīstītajās valstīs daļēji vai pat pilnīgi zaudējuši savu nozīmi sakarā ar straujajiem zinātnes un ražošanas attīstības tempiem. Ir skaidrs, ka progresa pamatā ir jaunas un svarīgākas idejas, tādējādi dzīves pieredze piekāpjas speciālo zināšanu priekšā. Taču zināšanas nemitīgi jāpapildina, lai tās nezaudētu aktualitāti.
Trešo autoritātes tipu sauc par paklausību līderim, proti, personībai šis jēdziens nozīmē to, ka līderim piemīt izcilas spējas. Uzticība līderim nav tradīcija un viņa tiesību atzīšana, bet gan emocionāla ticība un uzticība viņam. Tāpēc vadonim, līderim vienmēr ir jārūpējas par savas autoritātes saglabāšanu un pastāvīgi jāpierāda tā esamība.
Vadītājam ir it kā divas autoritātes – objektīvā un subjektīvā.
Objektīvo autoritāti nodrošina izvirzīšana vadošā darbā. Ja vadītājs kolektīvā ienāk no malas, subjektīvās autoritātes viņam vēl nav, tā jāiegūst darbā, saskarsmē ar darbiniekiem, attieksmē pret kolektīva locekļiem un problēmām, kuras jārisina.
Subjektīvo autoritāti vadītājs var samērā ātri zaudēt ar neapdomīgu, kļūdainu rīcību. Ja viņš pieņēmis vairākus aplamus lēmumus, kolektīva locekļu attieksme pret viņu pašu un viņa turpmāko rīcību un lēmumiem var kļūt negatīva, tad autoritāti atgūt ļoti grūti, dažkārt pat neiespējami. Tāpēc subjektīvā autoritāte jāveido un rūpīgi jāsargā.
Līderis – vispāratzīts, administratīvi neiecelts grupas vadītājs, kurš bez piespiešanas spēj ietekmēt darbinieku rīcību un uzskatus, viegli apvieno grupu kopīgai darbībai.
Grupa pakļaujas līderim, seko viņa aicinājumam un ar viņu konsultējas. Padotie atbalsta līdera darbību, labprāt strādā viņa vadībā.…