Kā mēs varam palīdzēt, lai pusaudzim šis periods ir vieglāks, un ko mēs nekādā gadījumā nedrīkstam darīt!
Tā, kā pusaudži aug ģimenē, galvenā nozīme viņu ģimenē ir vecākiem. Pusaudžiem, kuriem ir ciešs kontakts ar vecākiem, vieglāk tiek pāri šim sarežģītajam periodam, jo vecāki runā ar viņu, atbild uz jautājumiem, palīdz risināt problēmas un konfliktsituācijas, tādēļ neatstāsim pusaudžus vienus ar viņu problēmām, un neteiksim: „Man nav laika, varbūt vēlāk”. Jo iespējams mūsu vienaldzība, var beigties letāli. Šis ir ļoti smags posms nesaprastajiem un neuzklausītajiem pusaudžiem, ir gadījumi, ka ne viena nesaprasts, pusaudzis atņem sev dzīvību, vai mēģina to darīt. Tāpat sāksim uzticēties, uzticēt nelielus, bet atbildīgus pienākumus, lai viņš sāktu justies līdzvērtīgs pieaugušajam. Pusaudžiem vajag iedrošināt darīt ko jaunu, interesantu, iespējami daudz iegūt zināšanu ne tikai skolā, bet kaut vai futbola laukumā, jo varbūt pēc 10 gadiem viņš būs labs futbolists, bet ja nē, tad viņš to pratīs un spēs iemācīt citiem! Ne vienmēr vajag viņus sodīt, par viņu pieļautajām kļūdām, ja viņi tās apzinās. Un nekādā gadījumā neteiksim: „Tu jau nekas nebūsi, no tevis kārtīgs cilvēks jau neiznāks!” Jo tas ne tikai iedragā pusaudža pašapziņu, bet viņš akli sāk ticēt, tam ko saka apkārtējie, un tas viņu iespaido. Bet citus tieši pretēji, tas iedrošina uzstādīt sev augstus mērķus un uz tiem tiekties, arī manā gadījumā tā notika! Un nopietnāk jāpievērš uzmanība pusaudžu veselības problēmām, jo ja to nedarīsim laicīgi, tam var būt nopietnas sekas, ka pusaudzim rodas hroniskas slimības. Visbeidzot es uzskatu, ka būtiskākā ir „runāšana, dialogs”, ar vecākiem, kādu uzticamu skolotāju, kam pusaudzis uzticas. Kas spētu viņam paskaidrot, kas ir kas, lai pusaudzis izprot, kas notiek šajā vecumposmā ar viņa ķermeni, viņa fizisko un garīgo attīstību.
Nav pagājuši ar nemaz tik daudz gadu, kad pašai bija šis grūtai periods. Esmu no tiem cilvēkiem, kura pusaudžu gados, netika uzklausīta, nedz izprasta. Tas kaut kāda veidā, protams, ir atstājis uz mani zināmu psiholoģisku iespaidu. Man neviens nepaskaidroja, kas notiek ar manu ķermeni šajā periodā, un vai tas ir normāli. Informāciju guvu tikai no klases meitenēm, kas īpaši ar negribēja apspriesties. Bieži bija nogurums, un galvenā mana sāpe bija pinnes, kas nav mani pametušas arī manos 23 gados. Paskatoties tagad uz jauniešiem, liekas viņi attīstās tik ātri, gan fiziski, gan garīgi un ka viņi labāk visu zina par mums! Varbūt tā arī ir, bet ne visās jomās, un tas nenozīmē, ka mums ar viņiem nav jārunā par notiekošo.
…
