Joprojām, palielinoties dažādu būvniecības, renovācijas un restaurācijas risinājumu piedāvājumam un investīciju līdzekļu pieejamībai, būvniecības apjomi turpina pieaugt ar katru gadu. Lielu daļu no tiem veido valsts un pašvaldību pasūtījumi, kurus visbiežāk veic vietējie būvuzņēmumi. Šobrīd būvniecības tirgū katrs uzņēmums pēc savas jaudas mēģina iegūt pēc iespējas lielākus un drošākus finanšu līdzekļus. Tieši valsts un pašvaldību pasūtījumi parasti ir mērāmi miljonos latu, kur zināmu daļu aizņem Eiropas Savienības finansiālais atbalsts. Būvuzņēmumi, apzinoties valsts un pašvaldību līdzekļu apjomus, vēlmi maz tērēt un nelielo nojausmu par cenām būvniecības tirgū, bieži vien konkursos par valsts un pašvaldību iepirkumiem slēpj patiesās objekta izmaksas, lai vinnētu konkursu un pēc tam, pamatojoties uz vispārējo cenu kāpumu, varētu šīs izmaksas palielināt pēc saviem ieskatiem.
Tādēļ rodas problēma – būvuzņēmējs prasa, cik vēlas, bet pasūtītājs maksā, nemaz nenojauzdams, vai izvēlas lētāko cenu vai pārmaksā? Tā var gadīties, ja pasūtītājs nav speciālists un neorientējas būvniecības procesos un cenās. Kā risināt šo problēmu, kas jārisina valstiskā līmenī? Ja valsts noteiktu cenas, tad būvniecības nozarē nepastāvētu tirgus apstākļu. Iespēja – noteikt cenu veidošanas kārtību.
Diemžēl Latvijā nav vienotas būvizmaksu noteikšanas sistēmas, kura regulētu būvprodukta cenas noteikšanu un šīs cenas sīku analīzi, lai pasūtītājs varētu būt drošs par to līdzekļu nepieciešamību, ko viņam prasa būvuzņēmējs, piestādot tāmi. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā cenas pakāpeniski palielinās un tuvojas Eiropas līmenim, taču daudzi šo procesu izmanto, lai tāmēs materiālu, mehānismu un darba izmaksās paslēptu paaugstinātu peļņas daļu.
Citu valstu pieredze šādas problēmas risināšanā ir kopīga – būvniecības tirgus neatņemama sastāvdaļa ir cenu katalogi (angliski „Pricebooks”). Piemēram, Anglijā pat ir izveidota interneta lapa, kurā var atrast dažādu izdevēju cenu rokasgrāmatas gan izdevumu, gan elektroniskā formā, turklāt jau 30-tos izdevumus un ne tikai Anglijas, bet arī Īrijas, Āzijas, Eiropas, Vidējo austrumu, Latīņamerikas un pat Āfrikas reģioniem (sk.1.pielikumu). [49.] Līdzīga attieksme pret cenu veidošanu sastopama Amerikas Savienotajās valstīs un Itālijā. Izmaksu noteikšana un cenu veidošana būvniecības nozarei jau gandrīz ir kļuvušas par patstāvīgu tirgu, jo konkurence tikai pieaug.
Bet tepat kaimiņos – Krievijas valdība Maskavā izveidojusi Būvniecības cenu veidošanas centru, kura uzdevums ir regulāri informēt par dažādām izmaksu svārstībām. Turklāt būvizmaksu un cenu veidošanas kārtība ir stingri noteikta tāmēšanas normatīvos (sk. 2. pielikumu).
Pie mums, Latvijā, pirms vēlēšanām, politiķi runāja par „aplokšņu algu” apkarošanu, bet tai pat laikā ar būvniecības tirgu saistītām sabiedriskajām organizācijām nākas „pasvīst”, lai tiktu pieņemts lēmums par vienotas Būvniecības ministrijas (nevis vēl vienas aģentūras) izveidošanu. Būvniecības ministrija apvienotu visu šobrīd būvniecības nozari regulējošo ministriju funkcijas un uzdevumus, kas skar būvniecības procesus Latvijā, tādejādi atvieglojot būvniecības nozarē esošo sabiedrisko organizāciju iesaistīšanos nozares attīstībā – tām nebūtu jāveic saskaņošanas funkcija starp ministrijām.
Situāciju sarežģī arī daži būvniecības tirgus dalībnieki, kuri uzskata, ka būvniecības nozares jomu, kurā viņi darbojas, ir neiespējami ierobežot skaitļos, to pamatojot ar darba specifiku. Tajā pat laikā citviet, kur šī joma ir daudzreiz apjomīgāka, cena būvdarbiem, izmantojot laika normas, materiālu un mehānismu izmaksas, tika noteikta jau vairākus gadus atpakaļ.
Daudzi uzņēmumi, kuri gan tirgo produkciju būvniecības tirgū, gan veic šīs produkcijas uzstādīšanu un montāžu, nevēlas izpaust cenu produktam un darbam, jo tā esot atkarīga no projekta un apjoma. Tai pat laikā konkurenti tepat, Latvijas būvniecības tirgū, savas produkcijas cenas ievieto interneta mājas lapās. Tas rada aizdomas par cenu patiesumu un par objektīvu attieksme pret klienti.
Darbā, saskaroties gan ar vairumtirgotājiem un dīleriem, gan pasūtītājiem, projektētājiem un tāmētājiem, ļoti jūtami visi šie viedokļi – kā atbalstošie, tā arī noliedzošie – būvniecības cenu veidošanai. Atbalstītāji uzskata, ka nepieciešama viena ministrija, ka nepieciešami izcenojumi darbu veidiem, ka ir pavisam normāli tāmē uzrādīt savu peļņu un ka cenas nav noslēpums. Savukārt noliedzējiem ir pretējs viedoklis visam iepriekš minētajam, taču bez argumentiem ar nopietnu pamatojumu.
Taču šķiet – visi ir vienisprātis, ka pašreizējā situācijā būvniecības nozarē Latvijā kaut kas jāmaina, lai samazinātos dempings un nepamatoti augstu cenu piedāvājumi. Iespējams, izmainot vai ieviešot jaunu kārtību būvizmaksu noteikšanā, regulētos arī cenu piedāvājumi nekustamo īpašumu tirgū, kur daudzi speciālisti sola „pārkaršanu”. Esot aptuvenai informācijai par objekta 1 m2 izmaksām, nekustamo īpašumu tirgotāji neuzdrošinātos pieprasīt pārāk augstas summas. Pat, ja viņi to mēģinātu, nebūtu pieprasījuma vai arī tas būtu ļoti niecīgs.…
