Jāņem vērā, ka cilvēktiesības pieder indivīdam tāpēc, ka viņš ir cilvēks un ka cilvēktiesības attiecas ar tādu plašu vērtību kompleksu, kuras ir universālas pēc sava rakstura un daudzās nozīmēs vienlīdz vajadzīgas visām cilvēciskajām būtnēm visā pasaulē. Rodoties jaunai personu grupai, rodas jaunas tiesības un pienākumi, kā arī jaunas tiesiskās attiecības.
Termins “cilvēktiesības” ietver valsts konstitūcijās garantētās personas pilsoniskās, ekonomiskās, kultūras, politiskās un citas tiesības, tomēr šī darba autorei šķiet, svarīgāk pievērsties tādas politiski ekonomisko tiesību grupā ietilpstošas tiesību izpētes kā ikvienas personas tiesības uz īpašumu, kuras garantē Latvijas Republikas Satversme un Eiropas un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmais protokols, protams, nenoliedzot arī tādas būtiskas cilvēka tiesības kā tiesības uz dzīvību, tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību un citas, kuras ikvienai personai garantē Latvijas Republikas Satversme.
Cilvēka tiesību kā valsts un starptautisko tiesību attīstība ir cieši saistīta ar visas sabiedrības un tās demokrātisko institūtu vēsturi. Tāpēc arī darbā tiks aktualizēts tiesību uz īpašumu vēsturiskā attīstība, lai sniegtu atbildi uz jautājumu par cilvēktiesību nozīmīgumu katrā cilvēka un valsts attīstības posmā.
Cilvēktiesības ir dinamiska joma, kas nepārtraukti attīstās, tādēļ prasa nemitīgi sekot līdzi tās norisēm. Ir daudz un dažādu jautājumu, kas cilvēktiesību institūta sakarā ir palikuši neatrisināti vai nav pilnībā atrisināti gan starptautiskajās tiesībās, gan publiskajās un privātajās tiesībās. Šajā darbā tiks skatīts viens no tiesību teorijā strīdīgākajiem cilvēka tiesību uz īpašumu jautājumiem, proti, minēto tiesību subjektiem.
Latvijas Republikā ir pietiekami daudz aktuālu, tiesisku problēmu cilvēktiesību izpratnes sfērā. Šajā maģistra darbā autore aktualizēs vienu no tām – tiesības uz īpašumu un valsts pieļaujamie ierobežojumi šajā jomā. Darba nolūks ir iepazīstināt ar atsevišķiem cilvēktiesību standartiem, kādi ir piemērojami, regulējot tiesības uz īpašumu.
“Privātajā tiesību doktrīnā tiesības uz īpašumu tiek aplūkotas kā dabiskās tiesības, kā patiesa publiskā brīvība. Šādā izpratnē privātais īpašums vērtējams kā personīgās brīvības izpausmes veids. Bez elementāra īpašuma tiesību institūta un tiesību normām, kas aizsargā to, nevar runāt par cilvēka tiesībām. Tas ir tāpēc, ka privātais īpašums ļauj nodrošināt ekonomisko un sociālo attiecību brīvību, respektējot tādus vispārējos cilvēktiesību principus kā vienlīdzība, cilvēciskā cieņa un taisnīgums.” …