SECINĀJUMI
Apkopojot pedagoģiski psiholoģisko un metodisko literatūru un pētījuma rezultātus ir iespējami secināt, ka:
1. Atmiņas būtību definējuši daudzi psihologi un pedagogi, bet kopīgais visās atziņās ir tas, ka atmiņa ir psihisks process, kurā cilvēks iegaumē, saglabā un atceras informāciju, kā arī aizmirst nevajadzīgo.
2. Atmiņas īpatnības ir cieši saistītas ar katras personības īpatnībām, jo katram no mums ir dažāda atmiņa, iegaumēšanas ātrums, noturīgums utt., kas ietekmē atmiņas veidu iedalījumu: pēc to ilguma, maņu orgānam, psihes galvenajiem procesiem, informācijas grupēšanas pazīmēm, saglabāšanas ilgumu, mērķtieksmes iegaumēšanas procesā, savukārt, visi šie atmiņu veidi ir savstarpēji saistīti.
3. Pirmsskolas gadu vecuma bērnu atmiņa attīstās no netīša uz tīšo iegaumēšanu. Iegaumēšanas metodika jābalsta uz spēļu un rotaļu elementiem. Savukārt, didaktisko rotaļu iezīme ir tā, ka šīs rotaļas pieaugušie organizē, lai mācītu un audzinātu bērnus, taču tās paliek rotaļas, kaut arī didaktiskos nolūkos. Bērnus tajās saista rotaļas situācija, bet rotaļājoties viņi, pati to nepamanot, risina didaktiskus uzdevumus. Didaktiskās rotaļas palīdz bērnos attīstīt uzmanību, atmiņu, vērīgumu, domāšanu u.c.
4. Didaktiskās rotaļas norise ietver sevī dažus posmus:
o bērnu intereses veidošana par didaktisko rotaļu;
o bērnu iepazīstināšana ar didaktisko materiālu un rotaļas noteikumiem;
o bērnu, kas pilnībā apguvis didaktisko rotaļu noteikumus, patstāvīgi darbojas ar didaktisko materiālu.
…