UZŅĒMĒJDARBĪBAS REGULĒJUMS EIROPAS SAVIENĪBĀ
Juridisko personu tiesiskajam regulējumam Eiropas Savienības tiesībās pašlaik ir daļējais un sekundārais raksturs: tas noteiktajos jautājumos papildina jau nacionālajā līmenī izveidoto regulējumu. Šī Eiropas tiesību joma lēni attīstās un saduras ar lielu pretestību, kuru izraisa nopietnas atšķirības dalībvalsts iekšējā normatīvajā bāzē. Līdz ar to, Eiropas Savienības tiesības piemērošanai attiecība uz juridiskām personām ir tikai subsidiārais raksturs, un Eiropas Savienības tiesību realizācijas pamatmehānisms ir direktīvas.
Eiropas Kopienas dibināšanas līgums (turpmāk – EK līgums) regulē tiesības juridiskajām personām veikt uzņēmējdarbību. EK līguma 43. pantā brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, tā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts likumi, kurā notiek šī uzņēmējdarbība.
Pamatā ES politiku uzņēmējdarbības jomā izstrādā un īsteno ES politiskās institūcijas: Eiropas Savienības Padome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija. Tā, piemēram, lai panāktu brīvību veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz kādu darbības jomu, Padome, ievērojot noteikto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, pieņem direktīvas.
Saskaņā ar EK līguma 44. panta 2. daļu Padome un Komisija veic pienākumus, lai īstenotu ES uzņēmējdarbības regulējuma pamatmērķi, jo īpaši:
a) parasti piešķirot prioritāru režīmu tām darbības jomām, kur brīvība veikt uzņēmējdarbību īpaši labvēlīgi iespaido ražošanas un tirdzniecības attīstību;
b) nodrošinot dalībvalstu kompetentu iestāžu ciešu sadarbību, lai izvērtētu, kāds Kopienā ir stāvoklis dažādās darbības jomās;
c) likvidējot tās administratīvās procedūras un praksi, kas izriet no valstu likumiem vai starp dalībvalstīm iepriekš noslēgtiem nolīgumiem un kuru atstāšana spēkā apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību;
d) nodrošinot iespēju vienas dalībvalsts darba ņēmējiem, kas nodarbināts citas dalībvalsts teritorijā, palikt šajā teritorijā ar nolūku sākt darboties kā pašnodarbinātām personām, ja šie darba ņēmēji atbilst tiem nosacījumiem, kas būtu jāievēro, ja tie ieceļotu šajā valstī tad, kad ir nolēmuši sākt šādu darbību; ...
…
