Latvija, tāpat kā citas ekonomiski attīstītās valstis, vēlas panākt sabiedrības strauju attīstību. Katras valsts attīstības tempu galvenokārt nosaka ekonomikas izaugsme, jo tā rada labvēlīgus nosacījumus sabiedrības sociālajai un politiskajai attīstībai. Jabkuras valsts ekonomiskā izaugsme lielā mērā ir saistīta ar mūsdienīgu, modernu, pēdējiem zinātnes sasniegumiem atbilstošu ražošanas līdzekļu un tehnoloģiju ieviešanu.
Ekonomiskā izaugsme valstij ir ļoti svarīga, jo pateicoties tai iedzīvotāji gūst lielākus ienākumus, kuru ietekmē uzlabojas sadzīves apstākļi. Lai nodrošinātu ekonomisko izaugsmi būtiska ietekme ir ne tikai ražošanas faktoriem, tādiem kā darbs, zeme, kapitāls, tehnoloģijām, bet arī ekonomiskajai videi un politiskai videi, zinātnes attīstībai, cilvēkkapitālam. Ja valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaug ātrāk nekā tās iedzīvotāju skaits, IKP uz vienu iedzīvotāju pieaug, kas nozīmē augstāku labklājības līmeni. Pēdējā laikā pastāv uzskats, ka mazs IKP pieauguma temps 1% vai 2% līmenī ir nenozīmīgs, tomēr summējoties šim pieauguma tempam ilgākā laika periodā, pieaugums kļūst nozīmīgs. To izskaidro likums, ko apzīmē ar nosaukumu „Rule of 70”. Ar šī likuma palīdzību var viegli noteikt, cik daudz gadi nepieciešami, lai dubultotu ienākumus, t.i. IKP uz vienu iedzīvotāju, pie atšķirīgiem IKP pieauguma tempiem. Ja mainīgais lielums pieaug par x %,gadā, tad aptuveni nepieciešamais gadu skaits būs 70/x. Ja IKP pieaugums gadā būs 1%, tad nepieciešami 70 gadi ienākumu dubultošanai. Pēdējo gadu desmitos notikušajās ekonomiskās attīstības pārmaiņas dažādās valstīs liek mainīt pastāvējušo uzskatu, ka valstis ar zemu ienākumu līmeni un pārsvarā lielu iedzīvotāju skaita pieaugumu, paliks vēl nabadzīgākas, bet augsti attīstītas ekonomikas valstis kļūs vēl bagātākas. Laika posmā no 1980. -1998. gadam ir pierādījies, ka nabadzīgās Āzijas valstis –Ķīna, Taivāna, Singapūra, Honkonga, ir sasniegušas milzīgus attīstības tempus, kamēr Japānas IKP pieaugums attiecīgā laika periodā ir bijis 1-2%.
Daudzi ekonomisti ir mēģinājuši veikt pētījumus ekonomikas problēmu un veiksmju atklāšanai un risināšanai, kuru rezultātā ir izveidojušās ekonomiskās attīstības teorijas – klasiskā, keinsiāniskā, neoklasiskā, kā arī pēdējās desmitgadēs atzītā endogēnā augsmes teorija. Šo teoriju rezultāts ir atziņa, ka ekonomiskā izaugsme nav iespējama bez investīcijām pamatkapitālā, tehnoloģijām, inovācijām un zināšanām.
Ekonomiskās izaugsmes nozīmīgākais sasniegums ir iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošana, ko nodrošina IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju. Pēc šī rādītāja arī tiek vērtēta valsts iedzīvotāju labklājība. Tomēr jāņem vērā, ka šajā situācijā ir svarīgi ienākumu sadales veidi, jo ne visi iedzīvotāji tieši gūst lielākus ieņēmumus un notiek iedzīvotāju noslāņošanās. Tomēr, valdības realizētās politikas rezultātā, ir iespējams samazināt dzīves līmeņa atšķirības starp iedzīvotājiem, un tas ir vieglāk realizējams augošā ekonomikā. Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta bija viszemākais ES (Eiropas Savienība), tikai 43% no ES divdesmit piecu dalībvalstu vidējā līmeņa. Valsts iekšienē šis rādītājs būtiski atškiras starp reģioniem, piemēram, Latgales reģionā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 1,9 reizes mazāks nekā valstī un 3,4 reizes mazāks nekā Rīgas statistiskajā reģionā.
Viens no galvenajiem un būtiskākajiem rādītājiem ekonomikas izaugsmei ir iekšzemes kopprodukta pieaugums. IKP izaugsmi būtiski ietekmē kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums. Investīcijas (kopējā pamatkapitāla veidošanās fonda un krājumu izmaiņu summa) ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi. Kā rāda citu valstu pieredze, lai nodrošinātu strauju ekonomisko attīstību, kapitālieguldījumu īpatsvaram jābūt 25 -30% no IKP. Latvijā 2005.gadā kopējā pamatkapitāla īpatsvars IKP bija 34,1%. Vietējo un ārvalstu investīciju pieaugums palielina kapitāla krājumus valstī, pieaug investīciju un iekšzemes kopprodukta attiecība. Augstāki kapitāla krājumi pozitīvi ietekmēs produktivitāti, kopējos ekonomiskās izlaides apjomus jeb IKP un līdz ar to arī ienākumu līmeni.
Kopš 1996.gada investīcijas ir viens no dinamiskākajiem IKP izdevumu elementiem, kā pamatā ir makroekonomiskās un finansiālās vides stabilitāte, investīcijām labvēlīga valdības politika, labvēlīga makroekonomiskā vide un ekonomiskās aktivitātes pieaugums. Investīciju pieaugumu stimulē ES fondu izmantošanas iespējas un valdības ekonomiskās politikas pasākumi, kas vērsti uz uzņēmējdarbības attīstības veicināšanu, kā arī kreditēšanas attīstība. Pēdējos gados ir novērojama arvien lielāka banku sektora iesaistīšanās vietējo uzņēmumu kreditēšanā. Tomēr kreditēšana Latvijā vairāk sekmē patēriņa, nevis ražojošās kapacitātes nostiprināšanos – hipotekāro kredītu gada pieaugums šobrīd ir virs 90%, bet industriālie kredīti pieaug vidēji par 30%.
Ilgtermiņa investīciju plūsmas ir galvenais valstu ekonomiskās attīstības indikators. Svarīgi, lai investīcijas veicinātu firmu specializāciju konkrētiem apstākļiem piemērotas produkcijas ražošanā, nodrošinot zemākas cenas un vienlaikus ļaujot saglabāt plašu tirgu. Šim procesam ir nepieciešama ražošanas modernizēšana un jaunas tehnoloģijas. Investīcijas kompensē valsts iekšējo uzkrājumu nepietiekamību un rada ekonomiskā progresa priekšnoteikumus. Tomēr Latvijas situācija rāda, ka investīcijas tiek ieguldītas kapitālietilpīgās nozarēs un darba ietilpīgās nozarēs. Laikā no 2000. gadā līdz 2004. gadam produktivitāte vidēji gadā palielinājās par 7,04%, bet nodarbināto skaits par 1,02%. Tas norāda, ka IKP pieaugumu vairāk ietekmējis produktivitātes pieaugums. Tomēr neskatoties uz produktivitātes pieauguma tempiem, salīdzinājumā ar ES valstīm pēc produktivitātes rādītāja 2004.gadā Latvija ierindojās pēdējā vietā ES 25 valstu grupā.
Finansu resursu pieejamībai ir vitāli svarīga loma labu darbības rezultātu sasniegšanā un biznesa attīstībā. Pastāv divi galvenie iespējamie finansējuma avoti: iekšējais un ārējais finansējums.
Iekšējais finansējums ir uzņēmumu pašu līdzekļu izmantošana, lai finansētu gan īstermiņa vajadzības, gan ilgtermiņa projektus. Ikviena uzņēmuma iekšējās finansēšanas iespējas ierobežo gan uzņēmuma ienesīguma līmenis, gan arī pastāvošā nodokļu sistēma, kas paredz aplikt ar uzņēmuma ienākuma nodokli arī to peļņas daļu, kas tiek reinvestēta uzņēmumā. Tai pat laikā iekšējais finansējums ir galvenais mazo uzņēmumu finansēšanas avots, taču bieži vien ar to nav iespējams segt lielāku projektu realizācijas izmaksas.
Ārējais finansējums ir komerciālie aizņēmumi. Ārējā finansējuma trūkums ir viena no visplašāk pazīstamajām tirgus neveiksmēm mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) sektorā. Bieži vien tas tiek uzskatīts par galveno kavēkli MVU attīstībai. Problēmu vēl vairāk sarežģī tas, ka MVU sektors eksistē nedaudz ilgāk kā 10 gadus un biznesam nav bijis pietiekoši daudz laika, lai uzkrātu ievērojamu pašu kapitālu. Patlaban gan valdības politikas rezultātā MVU ir pieejami kredīti uz atvieglotiem noteikumiem, ko nodrošina Hipotēku banka, pamatojoties uz valsts sniegto galvojumu. Sākot ar 2006.gadu, Hipotēku banka, turpinot mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas atbalsta programmu, uzsākusi aizdevumu piešķiršanu 8 milj. eiro apmērā no Eiropas Padomes Attīstības bankas (Council of Europe Development Bank) un Vācijas Attīstības bankas (Kreditanstalt für Wiederaufbau) resursiem, kas bankai piešķirti ar Eiropas Kopienas atbalstu.…
