Krīzes komunikācijas vadība
Darba pirmajā nodaļā autors apskata terminu krīze un krīzes komunikācija būtību, un iepazīstina ar teorētiķu atziņām šajā sfērā. Nodaļas sākumā autors piedāvā apskatīt dažādus krīžu veidus un klasifikācijas, kas palīdz novērtēt krīžu ietekmi uz organizāciju darbību un reputāciju. Pēc termina krīze izpētes, autors pievēršas krīzes komunikācijas priekšmetam, un ar to saistīto stratēģiju un taktiku apskatei.
1.1. Krīzes būtība un raksturojums
Lai izprastu krīzes komunikācijas būtību un nepieciešamību to realizēt praksē, sākotnēji jānoskaidro vārda krīze nozīme. Svešvārdu vārdnīca sniedz šādu skaidrojumu: „Bīstams, sarežģīts, smags stāvoklis; sarežģīts pārejas stāvoklis”. [22., 409. lpp.] Skaidrojums ir vispārīgs, jo, vadoties pēc šādas definīcijas, lielākā daļa uzņēmējdarbības procesu, kuros ir sarežģījumi vai zināma riska pakāpe, ir uzskatāmi par krīzi. Tā kā krīzes definīcijas dažādās nozarēs ir atšķirīgas, šī darba ietvaros autors apskatīs krīzi un tās vadību no organizāciju un uzņēmumu skatu punkta. Atbilstoši darba tematikai jēdzienu skaidro Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) esošais Krīzes vadības institūts: „Vērā ņemams uzņēmējdarbības traucējums, kas piesaista pastiprinātu mediju uzmanību. No tā izrietošā sabiedrības kritika ietekmē organizācijas ierastās darbības, iespējams pat atstāj ietekmi uz politiskajiem, tiesiskajiem un finansiālajiem procesiem uzņēmumā”. [7., 98. lpp.] Šī krīzes definīcija paskaidro krīzes radītos draudus organizācijām, akcentējot mediju klātesamību krīzes procesā un to būtisko lomu situācijas atspoguļojumā.
Autoru kolektīvs – R. Almers (R. Ullmer), T. Selnovs (T. Sellnow) un M. Sīgers (M. Seeger) izveidojuši krīzes definīciju, kas raksturo tās būtību sekojoši: „Krīze organizācijās ir atsevišķi vai kompleksi notikumi, kas ir specifiski, negaidīti un neparedzēti. Šie notikumi rada liela mēroga apjukumu, kas draud tieši vai netieši negatīvi ietekmēt organizācijas svarīgāko mērķu sasniegšanu”. [23., 7. lpp.] Šīs definīcijas autori īpaši izceļ vārdus, kas visprecīzāk raksturo krīzes dabu, proti, tā notiek negaidīti un bieži vien ir pārsteigums organizāciju vadībai. Būtiska ir apjukuma jeb neskaidrības klātesamība krīzes procesā, jo negaidītie apstākļi izjauc organizācijas rutīnu un pieprasa ārkārtas rīcību. Šāds apjukums, atkarībā no organizācijas spējas pielāgoties jaunajai situācijai, var turpināties visu krīzes laiku vai pat ilgi pēc tās. Par tikpat būtisku krīzes sastāvdaļu definīcijas autori uzskata draudus, kas tieši vai netieši spēj ietekmēt svarīgāko mērķu sasniegšanu. …
