Kultūras nozīme pirmsskolas vecuma bērnu personības attīstībā

Pasaule mainās, mēs maināmies tai līdz. Tik straujas pārmaiņas kā pēdējā gadsimtā cilvēces vēsturē un tās kultūrā vēl nav bijušas. Mainās cilvēku vide un arī paši cilvēki, viņu iekšējā pasaule. Ar nožēlu jāsaka, ka ne vienmēr šīs izmaiņas ir ar pozitīvu tendenci. Mūsdienu materiālajā pasaulē novērojamas izmaiņas sabiedrības attieksmē pret vispārcilvēciskajām un kultūras vērtībām, mainās cilvēku pasaules uztvere. Līdz ar to tiek zaudēta garīguma, morāles un kultūras nozīme cilvēku personības veidošanās procesā.
Cilvēku personības veidošanās un sākas līdz ar pirmajām dzīves dienām- bērns uztver, jūt un uzkrāj sevī visu, kas notiek viņam apkārt. Personības attīstības un kultūras apguves vienotais process sākas agrā bērnībā un pilnveidojas visa cilvēka mūža garumā. Tieši bērnība ir tas periods, kad tiek ielikti pamati cilvēka dzīves vērtību sistēmai.
Bērns ir sabiedrības daļa, par kuru ir jārūpējas jau no tā pirmajām dienām. Mūsdienās bērna audzināšana vairs nav tikai ģimenes uzdevums. Būtiska loma bērnu attīstībā ir pirmsskolas izglītības iestādēm. Jautājums tikai rodas, ja šīs iestādes kā savu galveno uzdevumu redz izglītošanas funkciju. Rakstīt un lasīt prasmes ir svarīgas, tomēr kā galvenā šajā vecuma posmā ir izvirzāma bērna personības attīstība.
Nedrīkst aizmirst aksiomu, ka jau šodien ir jādomā par mūsu nākotni! Tieši tādēļ uztrauc patreizējā situācija, kad pirmsskolas vecuma bērni ir mazliet nepelnīti atbīdīti otrajā plāksnē. Vairāk tiek domāts par viņu materiālo vajadzību nodrošināšanu, bet bērnu garīgās pasaules veidošana atstāta novārtā. Patreiz ar mūsu jaunās paaudzes kultūraudzināšanu nodarbojas cik un kā prot ģimenēs un pirmsskolas izglītības iestādēs, bet nomaļus ir palikušas mūsu kultūras iestādes. Tāpēc autore vēlas savā darbā „Kultūras nozīme pirmsskolas vecuma bērnu personības attīstībā” pētīt un analizēt esošo situāciju, lai varētu meklēt ieteikumus problēmas risināšanai.
Pētījuma objekts – bērna personības izaugsmes iespējas.
Pētījuma priekšmets – kultūras nozīme bērna personības attīstībā.
Problēma – netiek nodrošinātas kultūras pārmantojamības iespējas.
Pētījuma mērķis – balstoties uz teorētiskām atziņām un pētījumiem, izveidot iespējamo modeli kultūras darba uzlabošanai ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Pētījuma hipotēze –kultūras loma bērnu personības attīstības procesos varētu palielināties, ja:
uzlabosies sadarbība starp dažādām kultūras un izglītības institūcijām ;
pilnveidosies kultūras darbinieku profesionālās zināšanas un prasmes darbā ar pirmsskolas vecuma bērniem;
pirmsskolas pedagogu mācību programmas pilnveidotos un tiktu iekļautas kultūras darba pamatatziņas un prasmes.
Pētījuma uzdevumi –
izpētīt un analizēt teorētiskās atziņas par kultūru kā pirmsskolas vecuma bērnu personības veidotāju ;
analizēt kultūras un izglītības integrāciju Latvijas republikas likumos un dokumentos;
veikt pētījumus un izanalizēt patreizējo stāvokli kultūras darbā ar pirmsskolas vecuma bērniem;
izstrādāt ieteikumus kultūras lomas palielināšanai bērnu personības attīstībā.
Pētot, analizējot problēmu par kultūras veicinošo lomu pirmsskolas vecuma bērnu personības veidošanā, teorētiskā līmenī balstījos uz D.Dzinteres, G.Svences, D.Lieģenieces, M. Kūles, R.Kūļa, H.Gudjona, D.Goulmena un citu autoru darbiem, kā arī Latvijas Kultūras ministrijas dokumentiem. Darbā izmantots pirmsskolas kultūras aktivitāšu empīriskais pētījums- anketēšana un intervijas. Empīriskais pētījums notika divos etapos. 1.etapā tika anketēti pirmsskolas vecuma bērnu vecāki, 2.etapā- pirmsskolas skolotāji. Pētījums notika T pilsētā laikā no 2005.gada 15.- 30. augustam. Pētījumos kopumā tika iesaistīti 50 cilvēki.
Kultūra ir pārāk daudzveidīga un plaša parādība, lai varētu izstrādāt vienu visiem piemērojamu definīciju. Kultūra sevī aptver visas zināšanas un prasmes, ko cilvēce vēsturiski ir apguvusi un uzkrājusi. „Kultūra šā jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to īpašo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociāli grupai un līdzās mākslai un literatūrai ietver sevī arī dzīves veidu, kopā pastāvēšanas veidus, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskatus” (31;5).
Lai cilvēks dzīvotu, viņam ir nepieciešamas kā materiālas, tā arī garīgas vērtības. Lai apmierinātu savas fizioloģiskās vajadzības, viņš gatavo un lieto ēdienu, apģērbu, mājokli, izgatavo tehniku, materiālus, ēkas, ceļus u.tml., savukārt, savu garīgo vajadzību apmierināšanai cilvēks rada garīgas vērtības, tikumiskos un ētiskos kritērijus, politiskos, ideoloģiskos, reliģiskos ideālus, zinātni un mākslu. Tādejādi cilvēka darbība izpaužas dažādās materiālās un garīgās kultūras jomās. Tātad cilvēku var uzlūkot kā kultūras attīstības pamatfaktoru. Cilvēks veido kultūru, rada un izmanto to kā savas personības attīstības līdzekli.
Filozofi M. un R. Kūļi uzsver, ka kultūra ir cilvēka attieksme, redzējums, pašizpausmes veids un forma. Arī mākslas darbs kā priekšmetota cilvēcība realizējas tikai komunikācijas procesā, dialogā tiekoties lietai, lietas jēgai, cilvēkam un citam cilvēkam (11;40).
Māksla ir tas kultūras mehānisms, kurš atveido cilvēka darbību visā tās daudzkrāsainībā un formu bagātībā, attīsta cilvēku garīgi, dara viņu labāku, jūtīgāku, pievieno viņu sakrātajai cilvēces pieredzei, mūžīgajām vērtībām. Māksla spēj iedarboties uz dzīvi un sadarboties ar citām tās pusēm: reliģiju, morāli, tiesībām, politiku u.c. Kultūra un māksla mums palīdz iepazīt dzīvi visā tās daudzveidībā; tā atklāj pagātni, vēsturi, dod iespēju ieskatīties nākotnē, palīdz iekļūt citu tautu iekšējā pasaulē. Vieglums, pieejamība, dabiskums zināšanu gūšanā pārvērš mākslu par neaizvietojamu katra cilvēka skolotāju. Kultūras audzinošā loma ir saistīta ar visu iepriekš teikto, un spēju iedarboties uz cilvēka garīgo pasauli, ietekmēt tā prātu, jūtas, gribu atbilstoši tiem vai citiem estētiskiem ideāliem.
Tā kā kultūra ir cilvēku darbības rezultāts, tad tā nevar eksistēt ārpus cilvēku sabiedrības. Māksla vēršas pie sabiedrības, sabiedrība savukārt sniedz ierosmi mākslai un uztver mākslu (11;140). Mēs vairs neticam, ka cilvēks var pilnveidoties un pats nerimstoši iet uz priekšu, ka viņš dzīvo tikai sev un sevī, smeldamies tikai pats no sevis. Augstu attīstības līmeni indivīds var sasniegt tieši savstarpējā saskarsmē, un tā notiek starp radošu personību un sociālo vidi (4). Sabiedrība var būt arī dzīvniekiem, bet spēja uzkrāt un radīt etnokultūrai īpaši raksturīgo pieredzi ir tikai cilvēkiem. Jebkuras sabiedrības attīstības pamatā ir cilvēks, kas mācās un iesaistās daudzās, iepriekš nenoteiktās darbībās, gūstot arvien jaunu pieredzi, zināšanas un prasmes. Lai cilvēks kļūtu par vispusīgi attīstītu personību, viņa garīgās, sociālās, kulturālās, intelektuālās un fiziskās īpašības jāattīsta harmoniski, savstarpējā līdzsvarā indivīda un sabiedrības interesēs (30).
Cilvēka dzīves gājuma svarīga iezīme ir harmonisms. Cilvēka rīcībai ir jābūt jēgpilnai. Viņa dzīve būs mulsinoša viņam pašam un citiem, ja tajā nebūs vērojams progress. Attīstīta personība ir cilvēks, kuram ir sava pieredze attiecībā uz notiekošajiem procesiem, kas attiecas ne tikai uz viņu pašu, bet arī uz citiem cilvēkiem, savu valsti un pasauli. Tieksme pēc harmonijas ir cieši saistīta ar vēlēšanos iepazīt kultūras mantojumu. Personas identitātes attīstībai ir būtiski gan mīti, leģendas, pasakas, fabulas, romāni, gan realitāte, gan fantāzija. Turklāt nav svarīgi, kādā veidā tos iepazīst- kā filmu, grāmatu, lugu vai kā citādi. Kultūras mantojums paver iespējas domu ceļojumiem, kas pieļauj mentālo spēli ar cilvēku dzīves iespējām (30; 145).
Pedagogs O.Svenne atzīmē, ka, pārceldamies no ikdienas dzīves mākslas pasaulē, cilvēks gūst vispilnīgāko gara brīvību un neapzināti rada tādu izjūtu uzplūdumu, kurš vismaz uz acumirkli sedz dzīves tumšās puses. Cilvēkā ir tieksme valdīt pār savu apkārtni un reizē gūt brīvību sev, savām jūtām un afektiem. Bet ir tikai viena psihisko pārdzīvojumu forma- mākslas estētiskā izjūta, kurā šīs tieksmes var pilnīgi bezvainīgi izteikties (4).
Kultūras īpaši organizēto būtību nevar mantot ģenētiski. To pārņem cilvēks no cilvēka, paaudze no paaudzes. Lai cilvēks sevi piepildītu kā sociālu un kulturālu būtni, tad nepieciešams priekšnoteikums ir nepārtrauktība. Te vietā ir filozofu M. un R. Kūļu atziņa, ka „..kultūra un cilvēks ir nešķirami jēdzieni. Kultūra dzimst ar cilvēku” (11;41). Piedzimstot katrs cilvēks fizioloģiski un ģenētiski ir unikāls, neatkārtojams. Bet cilvēks ir kultūras būtne! Viņa attīstība no dzimšanas līdz mūža beigām ir dialektisks process, kas sākas ar sevis iepazīšanu. Filozofs P.Jurēvičs (9;13) raksta, ka „kultūru nevar iemācīties, tanī jāieaug. Kultūra jau pārstāv vērtību apziņā, bet vērtības nevar uzņemt vienīgi ar prātu- tās jāizjūt, jāpārdzīvo”.
Cilvēks spēj ieaugt kultūrā- apgūt valodu, emocionālās izteiksmes formas, lomu spēles, noteikumus, mākslu, reliģiju, darba un saimnieciskās formas, komunikatīvās prasmes u.c. (22). Savā grāmatā Jānis Valbis (30; 145) cilvēka kulturālo attīstību min kā vienu no cilvēka personības attīstības svarīgākajiem aspektiem. Bērniem un pieaugušajiem, lai kļūtu par stiprām personībām, ir vajadzīgi paraugi, kas palīdz atrast pareizos ceļus, noteikt vēlamās īpašības un sasniedzamos ideālus. Visprecīzākie un saprotamākie personas patības definējumi atrodami kultūrā- gan tās mantojumā, gan radošajā jaunradē.
Mēs visi kādreiz esam bijuši bērni. Daudzi rakstnieki (jau kā pieaugušie) ir aprakstījuši savu bērnību, savas izjūtas, pārdzīvojumus, kas kopumā ir veidojuši tādu kā atsevišķu bērna pasauli, kurā eksistē citādi priekšstati par apkārtējās pasaules vērtībām, veidojot savu iekšējo, autonomo kultūru. Šī pasaule atrod savu izpausmi bērnu rotaļās, uzvedībā, uztverē, un ir atšķirīga no pieaugušo pasaules. Tas viss veido savdabīgo bērnu subkultūru, kas ir sava veida kultūra kultūrā, un tā dzīvo pēc saviem specifiskiem, savdabīgiem likumiem. Bērnu subkultūra veidojas stihiski kādas noteiktas sabiedrības valdošajā kultūrā, ieņemot tur samērā autonomu vietu. Tomēr tā nav atdalāma no tām kultūras tradīcijām, kurās dzimis un dzīvo bērns (3;30). Bērns var apmeklēt dažādus kultūras pasākumus- koncertus, izrādes, kino utt., bet tas nebūt vēl nenozīmē, ka viņš augs un veidosies kā kultūras cilvēks.
Pedagogi, antropologi uzsver, ka bērnība ir vērtība cilvēka dzīvē, visvērtīgākais tās periods. Bērns cilvēka dzīvē nav tikai kārtējais pakāpiens, bet ir „atslēga”, lai saprastu cilvēka būtību, lai saprotot sevi, pieņemot sevi, saprastu, ka pasaule, ka cilvēki nav unificēti. Sapratne veidojas dialogā ar sevi, citiem, bērniem, zinātni, savu pieredzi, tautas ētiskajām vērtībām, kultūru, laiku, kurā mēs dzīvojam(22;14).
Latviešu pedagogs K.Dēķens atzīmē, ka tieši „atdarinot bērns ieaug savas apkārtnes kultūras dzīvē, piesavinās tās parašas un tikumus, mācās pazīt un lietot kultūras ieguvumus”. Šo domu var turpināt- kultūra ir tad, kad bērns, rotaļājoties ar lelli, dzied tai māmiņas dziedāto šūpļa dziesmu (3).
Tieši bērnība ir sensitīvākais laiks cilvēka mūžā, kad tiek likti pamati vērtīborientācijai, personības ieviržu sistēmai, pašapziņai, kad veidojas cilvēka dzīves stils. Cilvēka personības attīstības nozīmīgākais posms bērnība. Tādēļ nākamajā nodaļa apskatīsim pirmsskolas bērnu attīstības īpatnības, kas palīdzēs izprast cilvēka personības veidošanās pamatus.
Tiecoties uz pilnvērtīgu jaunās paaudzes izveidošanu, aktuāls ir jautājums par radošās, atvērtas, varošas un darboties gribošas personības veidošanu jau pirmsskolas vecumā. Pirmsskolas vecums- bērnības posms 3-6(7) gadu vecumam (12; 721). Bērns kā individualitāte nes sevī to īpatno, kas izpaužas viņa personībā, pieredzē, patībā. Pirmsskolas vecumu varētu dēvēt kā veidošanās un pamatu likšanas laiku, jo tad izveidojas personības pamats, izveidojas pasaules uzskata un veidola pamats. Katrs mirklis ir veidošanās, tādēļ svarīgi dot bērnam pozitīvas emocijas, pilnvērtīgus emocionālus pārdzīvojumus, kas bagātina bērna personību. Jāatceras, ka pirmsskolas vecuma bērniem svarīga tieši ir attīstības un attīstīšanās process, nevis jau gatavs rezultāts(I.Suruda).
Pirmsskolas vecums bērnam ir fiziskās veidošanās un jutekļu attīstības posms (J.A.Komenskis). Fiziskajā attīstībā šajā periodā bērniem raksturīga liela kustību aktivitāte, augšana, koordinācijas spēju pilnveidošanās. Bērnu muskuļi šajā periodā ir labāk attīstīti, nekā bērnu spēja tos kontrolēt.
„Kognitīvā attīstība- ar izziņas procesiem un motoriku saistīta attīstība”. Ž.Piažē kognitīvo attīstību saista ar intelektu, domāšanu, kas 4-7 gadu vecumā norisinās kā pāreja no atdarināšanas un refleksijas uz loģisko spriestspēju. Šajā vecumā intelekta attīstība saistās ar asimilāciju (uztverot jaunu informāciju, bērns pielīdzina to jau zināmajam) un akomodāciju (uztverot jaunu informāciju, bērns jauno nespēj asimilēt, jo vecajos priekšstatos tādu vēl nav, tāpēc ienes atmiņā jauno tēlu). Galvenā šī perioda iezīme ir simbolu un jēdzienu apguve un citāda redzesleņķa attīstība (28).
Uztveres procesos bērns apgūst tēlu kopsakarības- pazīt lietas un situācijas pēc to būtiskajām pazīmēm, un prasmi izdalīt būtiskākās pazīmes no kopuma. Jo vecāks bērns, jo labāk viņš spēj izdalīt uztveramā priekšmeta informatīvās pazīmes un abstrahēt tās no nebūtiskajām. Pirmsskolas vecuma bērnu telpas uztveres attīstībās sākumā liela nozīme ir sensoriem priekšstatiem- iespējām aptaustīt un redzēt. Vēlāk bērnos attīstās spēja uztvert vārdisko apzīmējumu, attīstās tuvuma un tāluma, lieluma un virziena izpratne. Tieši šajā vecumā bērniem attīstās laika uztvere, izpratne par pulksteni, parādību ilgumu, ātrumu u. tml.. …