Laulāto personisko tiesību pamatā ir demokrātiski abu laulāto līdztiesības principi. Tas attiecas gan uz laulāto uzvārda tiesībām, dzīvesvietas izvēli, visu ģimenes kopdzīves jautājumu izlemšanu. Laulāto mantiskās attiecības pēc 1993.gada 01.septembra ir veidotas atbilstoši Rietumeiropas valstu tiesiskajam modelim, proti, tas iedalās:
1)laulāto likumiskās mantiskās attiecības
2)laulāto līgumiskās mantiskās attiecības.
Šāds modelis Latvijā pastāvēja līdz tās okupācijai 1940.gadā.
Diplomdarba temata izvēles viens no motīviem bija izzināt svarīgākās problēmas, kas saistītas ar laulāto mantiskajām attiecībām, un izpētīt to tiesisko regulējumu un arī aizsardzību. Kā pētījuma mērķi var minēt – veicināt laulāto mantisko attiecību ievērošanu un paaugstināt izpratni un atbildību par laulāto mantisko attiecību tiesisko regulējumu un aizsardzību. Šī darba mērķis ir ne tikai apskatīt šobrīd spēkā esošās normas, kas regulē laulāto likumiskās un līgumiskās mantiskās attiecības, bet arī mēģināt atklāt iespējamās pretrunas un neskaidrības, lai turpmāk tās varētu novērst. Tā kā Civillikumam ir bagāta priekšvēsture, bet tā piemērošanas laiks ir samērā īss, ir lietderīgi izpētīt to no vēstures skatpunkta, kas varētu palīdzēt izprast tā īpatnības; citiem vārdiem sakot, pamatā izmantojot vēsturisko iztulkošanas metodi, protams, neaizmirstot arī pārējos interpretācijas līdzekļus.
Diplomdarbs sastāv no ievada, 3 nodaļām, 3 apakšnodaļām un secinājumiem un priekšlikumiem. Diplomdarbā tiek izskatīti sekojoši jautājumi: “Laulāto mantisko attiecību vispārējs raksturojums”, “Laulāto mantisko attiecību vēsturiskā attīstība”, “Laulāto likumisko mantisko attiecību tiesiskais apskats”, “Laulāto līgumisko mantisko attiecību tiesiskais apskats”, “Laulāto līgumisko mantisko attiecību būtība”, “Visas laulāto mantas šķirtība”, “Laulāto mantas kopība”, “Laulības līgumu būtība”, “Laulības līguma loma laulāto mantiskās attiecībās”, “Laulāto mantisko attiecību reģistru tiesiskais apskats”, “Laulāto mantisko attiecību tiesiskais regulējums Lietuvas Republikā, Krievijas Federācijā, Baltkrievijas Republikā, kā arī “Laulāto mantisko attiecību tiesiskā aizsardzība”, “Laulības līguma formas ievērošanas nozīme laulāto līgumisko mantisko attiecību tiesiskajā aizsardzībā” un “Laulāto mantiskā atbildība laulāto līgumisko mantisko attiecību sistēmā”.
Latvijas, kā arī tās kaimiņvalstu Igaunijas un Lietuvas neatkarības atjaunošana pēc piecdesmit okupācijas gadiem, kas saistās ar PSRS sabrukumu 90.gadu sākumā, radīja iespēju turpināt 1940.gadā pārtraukto tirgus ekonomikas un demokrātiskas valsts institūtu atjaunošanu. Viens no centrālajiem jautājumiem Baltijā, tāpat kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs bija privāttiesiskās kārtības restaurācija (nevis jaunradīšana) pēc pusgadsimta pārtraukuma, protams, ievērojot rietumvalstu, sevišķi ES valstu demokrātisko un privāttiesiskās kārtības institūtu attīstības līmeni šodien.
Ģimenes tiesību attīstību pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā noteica privāttiesību kopīgā attīstības koncepcija. Proti, sakarā ar to, ka tika atjaunota suverēna Latvijas Republika, kuras pastāvēšana 1940.gadā prettiesīgi bija pārtraukta padomju okupācijas un aneksijas rezultātā, tika atjaunoti ne tikai LR Satversmē noteiktie valsts varas un pārvaldes institūti, bet iespēju robežās arī tie tiesību akti, kuri nebija spēkā pēc 1940.gada notikumiem. Tas attiecas galvenokārt uz privāttiesību likumiem un to galveno tiesību avotu – LR 1937.gada Civillikumu un tātad arī uz šī likuma pirmo daļu – ģimenes tiesībām. Tā bija Latvijas ģimenes tiesību attīstības būtiska atšķirība no pārējo Baltijas valstu Igaunijas un Lietuvas attiecīgās likumdošanas attīstības pēc neatkarības atjaunošanas, jo pārējās Baltijas valstīs nebija vienota Civillikuma, kā tas bija Latvijā no 1938.gada 01.janvāra. Laulība - ir ģimenes pamats, un kā tādu to tiesiski regulē Civillikums (CL), kaut gan mūsdienās ir bieži sastopamas arī ārlaulības ģimenes attiecības, kas no tiesību viedokļa tomēr nekādas laulībai līdzīgās sekas nerada. Tas ir izskaidrojams ar to, ka laulības nozīme un tās atšķirība no vienkārša konkubināta atšķiras ne tikai ar to, ka tā ir noslēgta pēc zināmas likumiskas formas, bet arī, ka laulība uzliek abiem laulātajiem savstarpējus pienākumus, no kuriem viņi, laulībai pastāvot, nevar patvaļīgi vienpusīgi atteikties.
Laulāto tiesības ir personiskas un mantiskas un tās rodas tikai ar to brīdi, kad laulība noslēgta likumā paredzētajā kārtībā - Dzimtsarakstu nodaļā vai pie Civillikuma 51.pantā noteikto konfesiju garīdznieka.
Arī atšķirībā no padomju Civilkodeksa, kurā bija paredzēta tikai viena laulāto mantisko attiecību sistēma, Civillikums, tāpat kā tas ir daudzās valstīs, paredz:
1) laulāto likumiskās mantiskās attiecības un
2) laulāto līgumiskās mantiskās attiecības.
Tas ļauj laulātajiem pašiem brīvi izvēlēties sev vēlamo mantisko attiecību režīmu, jo likumiskā mantisko attiecību sistēma ir piemērojama tikai tad, kad laulātie nav izvēlējušies līgumisko mantisko attiecību režīmu, tātad, ja nav noslēguši laulības līgumu, kur noregulēts viņu mantas statuss, vai šis līgums kaut kāda iemesla dēļ nav spēkā. Laulības līgumus var slēgt gan pirms došanās laulībā, gan laulības laikā, tāpat tos var arī grozīt un izbeigt. Izbeidzot laulības līgumu laulības laikā starp laulātajiem arī iestājas likumiskās mantiskās attiecības.
"Mūsdienu likumdevējs, savukārt, ir vēlējies radīt un iekļaut Latvijas Civillikumā normas, kas nodrošina sievas prasības pēc juridiskās un mantiskās vienlīdzības un patstāvības, tādejādi, piešķirot abiem laulātajiem gan vienādas tiesības, gan pienākumus, gan atbildību. Tā kā šobrīd abi laulātie var patstāvīgi piedalīties gan saimnieciskajā dzīvē, tajā skaitā komercdarbība, gan arī politiskajā dzīvē, iegūstot tādā ceļā saimnieciskas vērtības, un, ievērojot to, ka sieva atbrīvota no vīra aizbildniecības tā, ka viņas slēgtiem darījumiem vīra asistence nav nepieciešama, tad, protams, viņas pašas mantai jāpaliek viņas pašas varā un brīvā rīcībā."1
Laulāto mantiskās attiecības - mūsdienās ir ļoti aktuāls temats, kura svarīgākos jautājumus apskatīšu savā darbā. Darbs strukturāli ir veidots tā, lai tēmas izklāsts būtu labāk pārskatāms un saprotams. Diplomdarba darba uzdevums -ir izpētīt laulāto mantisko attiecību institūtu. Šā darba mērķis ir ne tikai apskatīt šobrīd spēkā esošās normas, kas regulē laulāto mantiskās attiecības, bet arī mēģināt atklāt iespējamās pretrunas un neskaidrības. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, izmantoju vēsturisko, pētniecisko un salīdzinošo metodes.
Romiešu ģimene XII tabulu likumu laikā vēl bija patriarhāla familia (ģimene), kurā galvenais noteicējs bija ģimenes galva – tēvs, pater familias. Romiešu patriarhālā ģimene bija lielģimene, kurā kopā dzīvoja un strādāja ģimenes tēvs, viņa sieva, bērni, bērnu bērni, vecvecāki, brāļi un māsas. XII tabulu likumu laikā pie ģimenes piederēja arī nebrīvie – vergi. Mājsaimniecībā nodarbinātos vergus sauca par famuliem (famulus – tāds, kas rūpējas, lai pavardā neizdzistu uguns), servi – parastie vergi, kalpotāji.1
Visi ģimenes locekļi bija pakļauti tēva varai – patria potestas. Tēvs ģimenē bija vienīgais pilntiesīgais – persona sui iuris. Visi pārējie bija cita (šajā gadījumā tēva) pakļautībā, viņi bija personae alieni iuris. Tēvs pārstāvēja ģimeni. Tikai viņš varēja slēgt līgumus, tiesā prasīt un atbildēt. Tikai viņam bija pilnīga rīcībspēja. Tēva jeb paterfamilias varai ir dažādi apzīmējumi, no kuriem vissenākais ir patria potestas – tēva vara pār bērniem. Vara pār sievu bija manus (roka) mariti. Ar rokas uzlikšanu uz pleca vergam pirkšanas darījumā saprata, ka pircējs grib iegūt varu pār vergu vai kādu citu lietu – res.
Laulību slēdza uz visu mūžu. Romā pazina divēja veida laulības – laulību ar vīra varu pār sievu un viņas mantu (matrimonim cum manu mariti) un laulību bez vīra varas (matrimonium sine manu mariti). 2
Pirmā veida laulībā sieva nonāca pilnīgā atkarībā no vīra – kā personiskā, tā mantiskā un to slēdza ar formālu aktu. Otrā veida laulība netika slēgta ar formālu aktu. Sieva juridiski palika saistīta ar tēva ģimeni un atradās sava tēva varā, bet praktiski sieviete bija neatkarīga. Šāda veida laulība tika nodibināta ar vienkāršu vienošanos. To varēja viegli šķirt. Toties tas radīja laulības dzīves nestabilitāti, taču ņēma virsroku pār pirmā veida laulību.
Laulībā ar vīra varu visa manta, arī sievas ģimenē ienestā, piederēja vīram. Pat pēc vīra nāves viņa nevarēja ar to brīvi rīkoties. Citāds bija stāvoklis ģimenē bez vīra varas pār sievu. Stājoties laulībā, sieva no sava tēva vai kāda radinieka iedoto mantu (dos) pati paturēja. Par pūru (dos) sauca noteiktu mantas dāvinājumu, ko sieva ienesa jaunajā ģimenē. Izveidojās jēdziens pūrs. Laulībā ar vīra varu šādu jēdzienu nepazina.
Izrādās, laulību līgumu vēsture ir krietni senāka, nekā lielākam vairumam tas varētu likties. Jau senie ēģiptieši pirms laulībām noslēdza kontraktu, kuru varētu pielīdzināt mūsdienu laulību līgumiem.…
