Ievads Laulības institūts mūsdienās ieguvis ne tikai divu cilvēku attiecību un ģimenes pavarda publiskas nostiprināšanas nokrāsu, bet arī mantisko attiecību regulējošu virzību. Ja agrāk valdīja uzskats par to, ka viss balstīts uz savstarpēju uzticēšanos laulātajam biedram, un ideju „kas mans, tas arī tavs”, tad mūsdienās cilvēki vairs nekautrējas pateikt- vēlos sava īpašuma aizsardzību pret dažādiem nākotnes lēmumiem un darbībām. Ar šo šeit domāts: nezaudējot jau gadsimtu garumā izveidojušās un nostabilizējušās laulības institūta tradīcijas, tiek pievienots arī laulāto mantas apsardzības institūts. Autore piekrīt skaidrojumam, ka tas saistīts ar cilvēktiesību globālo attīstību mūsdienās, informācijas pieejamību un izglītības paaugstināšanos sabiedrībā. Par to liecina laulības līgumu reģistrēšana Uzņēmumu reģistra laulāto mantisko attiecību reģistrā, kas dod tam publisko ticamību, ka mūsdienu laulātie pāri uzmanīgi, ar rūpību un pamatoti piezemēti seko savu īpašumtiesību aizsardzībai. Problēmjautājumi laulāto mantiskajās attiecībās tiek skatīti saistībā ar nekustamajiem īpašumiem, jo nekustamie īpašumi ir manta, kas prasa publisku reģistrāciju, līdz ar to – tie ir precīzi fiksēti, zināmi, tiek norādīts to īpašnieks, statuss, juridiskajā praksē tieši par nekustamajiem īpašumiem ir visvairāk strīdu, un nekustamā īpašuma tiesiskā statusa jautājums laulāto mantiskajās attiecībās ir viens no problemātiskākajiem jautājumiem ģimenes tiesībās. Spēkā esošās tiesību normas, publikācijas plašsaziņas līdzekļos un zinātniskajā literatūrā paustie viedokļi, kā arī tiesu prakse ir pierādījuši šī jautājuma aktualitāti, jo līdz šim nav vienotas izpratnes un vienota viedokļa par laulāto mantiskajās attiecībās pastāvošajiem tādiem pamatjēdzieniem kā „laulāto kopīga manta”, „laulāto atsevišķa manta”, „laulības līgums” un citiem.1 Latvijas Republikā no Latvijas Civillikuma Ģimenes tiesību daļas spēka atjaunošanas 1993.gada 1.septembrī līdz pat šim brīdim nepastāv zinātnisku pētījumu par laulāto mantisko attiecību problēmjautājumu tēmu, nav pat plašāku komentāru par šo jautājumu. Ir tikai atsevišķi raksti masu saziņas līdzekļos un specializētā juridiskajā literatūrā. Pēdējie plašākie komentāri ir no Latvijas Republikas tiesībzinātnieku rakstītā pagājušā gadsimta 40.gadiem, kad 1938.gada 1.janvārī spēkā stājās 1937.gada 28.janvārī pieņemtais Latvijas Civillikums, 1 Bergmane I. Nekustamais īpašums laulāto mantiskajās attiecībās. Promocijas darba kopsavilkums. 2006., 4.lpp
4
turpmāk tekstā Civillikums, taču ievērojot situāciju, ka Civillikums stājās spēkā 1938.gada 1.janvārī, savukārt jau 1940.gadā tā darbība tika pārtraukta, pa šo neilgo laika periodu praktiski nebija iespējams uzkrāt Civillikuma normu piemērošanas un tiesu prakses pieredzi, un no minētā laika posma mēs šodien varam izmantot pārsvarā tikai tiesībzinātnieku rakstītos teorētiskos secinājumus. Jāuzsver arī tas, ka 1993.gada 1.septembrī, atjaunojot Civillikuma Ģimenes tiesību daļas spēkā esamību, Civillikuma Ģimenes tiesību daļā vārdi “vīrs” vai “sieva” tika gramatiski aizstāti ar vārdiem „laulātais” vai „laulātie”. Taču šāda gramatiska Civillikuma pielāgošana mūsdienu situācijai, neizvērtējot zinātniskā līmenī ar citām interpretācijas metodēm šo tiesību normu saturu, ir radījusi virkni tiesību normu piemērošanas problēmu un neskaidrības laulāto mantiskajās attiecībās, kas attiecas uz konkrētiem laulāto mantas veidiem – laulāto kopīgo mantu un laulāto atsevišķo mantu ne tikai likumiskajās, bet arī līgumiskajās laulāto mantiskajās attiecībās. Tātad laulāto mantisko attiecību jautājums joprojām ir nesakārtots un tādēļ arī aktuāls, jo, pamatojoties uz Civillikuma Ģimenes tiesību daļas normām, kā laulātie, tā arī trešās personas iegūst kustamu un nekustamu mantu un rīkojas ar to, kas savukārt rada tiesiskas sekas.
…
