1. Bezdarbs un ar to saistītās problēmas
Bezdarbu uzskata par ekonomisku un sociālu problēmu jebkurā sabiedrībā, un tam ir vairāki iemesli. Bezdarba esamība uzrāda resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Pašreiz bezdarba problēma ir ļoti aktuāla gan indivīdiem, gan valdībām.
Bezdarba dinamiku dažkārt saista ar kompensācijas teoriju. Sevišķi, analizējot tehnoloģisko un struktūru bezdarbu, min, ka darba vietu pagaidu samazināšana tiek kompensēta ar jaunu darbavietu radīšanu citās nozarēs, piemēram, nozarēs, kas ražo jaunu tehniku, kuras apkalpošana prasa mazāku darbinieku skaitu. Šāda darbavietu starpnozaru kompensācija nespēj nodrošināt līdzsvaru darbaspēka tirgū. Iemesls ir vienkāršs: tie, kas zaudē darbu, pēc savas kvalifikācijas un pieredzes nespēj aizpildīt jaunas darbavietas modernās tehnikas nozarēs. [14, 267.lpp]
Jebkurā tirgus ekonomikas valstī, arī Latvijā, vērojams, ka pastāv arī vakantas darbavietas. Problēmai nav pozitīva risinājuma tāpēc, ka šie konkrētie bezdarbnieki pēc profesijas, kvalifikācijas nav spējīgi izpildīt darbu vakantās darbavietās.
Ļoti aktuāla ir bezdarbnieku pārkvalifikācijas problēma. Tas izvirza noteiktas prasības arī izglītībai. Tai jābūt tādai, lai darbinieks savā darba mūžā (45 – 50 gados) spētu 4 – 5 reizes pārkvalificēties vai vismaz kāpināt savu kvalifikāciju. Šī problēma sarežģītāka ir tiem bezdarbniekiem, kas pārkāpuši 50 gadu slieksni, kad jaunā uztvere ir apgrūtināta. [14, 268.lpp]
Bezdarbu brīžiem saasina dzīvesvietas un dzīvokļu problēma. Piemērotas darbavietu vakances ir vienā rajonā, bet bezdarbnieka dzīvesvieta, namīpašums ir citā rajonā. Attīstītās tirgus ekonomikas zemēs dzīvokļu problēma nav uzskatāma par grūti pārvaramu šķērsli bezdarba pārvarēšanai. Sarežģīta šī problēma ir Latvijā, kur vakantās darbavietas nav nodrošinātas ar iespēju nomāt dzīvokli.
Viena no problēmām, kas skar bezdarbu, ir vecuma ierobežojumi. Daudzu valstu presē, kur publicē darbaspēka piedāvājumu, bieži vien ir piebilde: vakanta darbavieta gaida darba ņēmējus, ne vecākus par 35 gadiem. Šajos vecuma ierobežojumos ir manāmi pārspīlējumi, kas vairo bezdarbnieku skaitu. Ar bezdarba problēmu saistās pensijas vecums.
Ir arī tā saucamie „profesionālie bezdarbnieki”, pilnīgāka bezdarba sociālā aprūpe vairo to darbinieku skaitu, kas gatavi iztikt no bezdarbnieku pabalsta, t.s. „profesionālos” bezdarbniekus. Tāpēc daudzās valstīs ierobežo bezdarbnieku pabalstu ilgumu. „Profesionālie” bezdarbnieki pielāgojušies arī šiem apstākļiem. Pilnīgi izmantojot bezdarba pabalstu saņemšanas atļauto laiku, tie uz īsu laiku iesaistās darbā, atrod likumīgu ieganstu kļūt par bezdarbnieku un no jauna izmanto bezdarbnieku aprūpi. Šāds process var ilgt gadu desmitiem līdz pensijai.
Bezdarbs nozīmē, ka netiek pilnībā izmantots, daļēji paliek dīkā „cilvēciskais kapitāls”, viens no aktīvākajiem ražošanas resursiem. Tādējādi reālais kopprodukts ir mazāks par potenciālo, kas samazina iedzīvotāju patēriņa un uzņēmējiem investīciju iespējas. Pastāvot ilgstošam bezdarbam, tiek zaudētas darba iemaņas un kvalifikācija. Rodas neatgriezeniski tautsaimnieciski zaudējumi lielos apmēros. [14, 272.lpp]
Vislielākais cietējs ir pats bezdarbnieks, viņa ģimene. Raksturīgi, ka bezdarbnieki visupirms žēlojas par īpašu morālo depresiju. Diendienā no rīta celties ar apziņu, ka tev nav jāiet darbā, ka tavas darba iemaņas, zināšanas, kvalifikācija nav sabiedrībai vajadzīgas, morāli nospiež cilvēku, negatīvi iespaido bezdarbnieka psihi, gaisotni ģimenē. Saņemdami bezdarbnieku pabalstu, ģimene pārtikai, neatliekamiem izdevumiem netaupa. Jāatliek ir ilgstošās lietošanas patēriņa priekšmetu iegāde vai atjaunošana (jaunas automašīnas pirkšana). Rodas problēmas ar bērnu maksas izglītošanu. Tā ir realitāte, ka tirgus ekonomikas apstākļos cilvēki visvairāk baidās no bezdarba morālu apstākļu dēļ. [14, 272.lpp]
1.1. Bezdarba vēsture
Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados gan Eiropā, gan Latvijā notikušas būtiskas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, kas pilnīgi izmainījušas gan daudzu valstu saimniekošanas un sociālo sistēmu, gan arī šo valstu iedzīvotāju ikdienas dzīvi un pasaules uztveri. Lielākajā daļā Viduseiropas un Austrumeiropas valstu komandu administratīvās saimniekošanas sistēmas sabrukums un pāreja uz tirgus ekonomikas attiecībām noteica jaunu vērtību sistēmu izveides nepieciešamību gan valstī kopumā, gan katram valsts iedzīvotājam individuāli. Latvijai šīs pārmaiņas papildus nozīmēja jaunu politisku apziņu – saimniekošanu neatkarīgā valstī. Pagājušā gadu desmita procesi Eiropā ir vēsturiski unikāli, jo saistīti ar grandiozām mērķtiecīgi organizētām pārmaiņām, kas notikušas tik īsā laika periodā un tik plašā teritorijā.
…
