Ievads
Tiesvedība nebeidzas ar tiesas nolēmuma pasludināšanu. Nolēmums var palikt bez tiesiskām sekām, ja tas nekavējoties un brīvprātīgi netiek izpildīts. Tādēļ nolēmuma labprātīgas neizpildes gadījumos, jāpiemēro piespiedu izpildu procedūra pret tiesas procesā zaudējušo (atbildētāju).
Tiesu un citu institūciju nolēmumu izpilde ir ļoti svarīga procesuāla darbība un ir viena no tiesvedības neatņemamām sastāvdaļām. Ja šāds tiesvedības posms nepastāvētu, vai ja tā darbība būtu zemā līmenī, spriedumiem un tiesnešu lēmumiem bieži vien nebūtu nozīmes. Tāda situācija novestu pie pastāvošās tiesu sistēmas ignorēšanas un personisko rēķinu kārtošanas. Civilprocesa likuma 203.panta 5. daļā1 ir nostiprināts pamatprincips, ka spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir izpildāms visā valsts teritorijā un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Ņemot vērā, ka sabiedrība ir tendēta uz to, lai pēc iespējas izvairītos no savu saistību izpildes, valstij ar savu piespiedu mehānisma palīdzību jānodrošina aizskarto tiesību atjaunošana.
Tiesas un citu institūciju nolēmumu izpildi veic zvērināts tiesu izpildītājs. Latvijas zvērinātu tiesu izpildītāju institūts ir sācis darboties kopš 2003.gada 1.janvāra, kad spēkā stājās Tiesu izpildītāju likums, ar kuru tika reformēta tiesu izpildītāju sistēma, un tiesu izpildītāji no valsts algotiem darbiniekiem kļuva par brīvās profesijas pārstāvjiem. Diemžēl tiesu izpildītājs Latvijā asociējas ar negatīvu nozīmi, neņemot vērā to, ka tiesu izpildītājs ir persona, kas atjauno līdzsvaru civiltiesiskajās attiecībās un nodrošina sabiedrības interešu aizsardzību publisko tiesību jomā.
Tiesu izpildītāju procesuālajām darbībām ir piespiedu raksturs, t.i. piedziņa, kas vērsta pret parādnieku ar mērķi panākt parādsaistību un pienākumu izpildi par labu piedzinējam.
Piedziņa ir tiesas spriedumu un lēmumu, un citu institūciju nolēmumu piespiedu izpilde ar Civilprocesa likumā paredzētajiem piespiedu izpildes līdzekļiem, iegūstot no atbildētāja likumīgi pienākušos mantu vai naudas līdzekļus par labu piedzinējam. Piedziņu var vērst uz fiziskai vai juridiskai personai piederošu mantu: kustamu un nekustamu īpašumu, ķermeniskām un bezķermeniskām lietām, naudas līdzekļiem, ieskaitot darba samaksu un tai pielīdzinātos maksājumus.
Piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu ir viena no sarežģītākajām piedziņām, jo tā rada strīdīgas un pretrunīgas situācijas attiecībā uz pastāvošo likumdošanu.
Darbā apskatītās tēmas “Piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu” aktualitāte saistīta ar to, ka pēc zvērinātu tiesu izpildītāju institūta reformas pabeigšanas, daudz tiek runāts par tiesu izpildītāju nelikumīgajām darbībām, bet mazāk analizētas problēmas, kas saistītas ar piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu.
Šī diplomdarba mērķis ir izpētīt un analizēt tiesu izpildītāja procesuālās darbības piedziņas vēršanā uz parādnieka nekustamo īpašumu, tā rezultātā atklāt pozitīvos momentus un trūkumus, kā arī minēt priekšlikumus šī procesa pilnveidošanai.
Lai sasniegtu darba mērķi tika izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1) izpētīt spēkā esošo normatīvo aktu regulējumu attiecībā uz piedziņas vēršanu uz nekustamu īpašumu,
2) noskaidrot literatūras avotos un normatīvajos aktos lietoto jēdzienu būtību,
3) pētīt un analizēt tiesu praksi saistībā ar izvirzīto darba mērķi,
4) izstrādāt priekšlikumus darbā novēroto trūkumu novēršanai.
Piespiedu piedziņas vēršanu uz nekustamu īpašumu regulē tiesību normas, kuras ietvertas likumos, Ministru Kabineta noteikumos, gan arī citos normatīvos aktos. Civilprocesa likumā piedziņas vēršanai uz nekustamu īpašumu ir veltīta 73. nodaļa, Tiesu izpildītāju darbību regulē Tiesu izpildītāju likums, MK noteikumi Nr. 93 „Kārtība, kādā tiesu izpildītājs, veicot sprieduma izpildi ārpus sava iecirkņa, sazinās ar attiecīgā iecirkņa tiesu izpildītāju”, metodiskie norādījumi „Par izsoļu sludinājumu publicēšanu”u.c. Jāpiemin, ka spēku zaudējuši MK noteikumi Nr. 202 „Par zvērinātu tiesu izpildītāju lietvedību”, kas regulēja tiesu izpildītāju darbību veicot piedziņu. Darbā izmantota vēsturiskā, salīdzinošā un sistēmiskā pētīšanas metode.
Lai izpildītu darbā noteiktos uzdevumus, autore izmantos literatūru latviešu, krievu un angļu valodās, rakstus un publikācijas laikrakstos, tiesu spriedumus un tiesu prakses apkopojumus, kā arī prakses laikā iegūto informāciju no zvērināta tiesu izpildītāja lietvedībā esošajām lietām. Kā galvenos literatūras avotus autore darbā izmantos – Bukovskis V. „Civīlprocesa mācību grāmata”, Rozenfelds J. „Lietu tiesības”, Civilprocesa likuma komentāri, Civillikuma komentāri u.c.
Nekustamo īpašumu tirgus Latvijā strauji attīstās, banku izsniegto kredītu apjoms palielinās, tāpēc autore uzskata, ka piedziņas lietas, kurās piespiedu piedziņa tiks vērsta uz nekustamu īpašumu, pieaugs. Šī iemesla dēļ, autores izvēlētā darba tēma arī turpmāk būs tikpat aktuāla, kā šodien.…
