Diplomdarbā “Pozitīvas attieksmes veidošana dabaszinību stundās jaunāko klašu skolēniem” tiek analizēta teorētiskas pedagogoģiskas- psiholoģiskas atziņas par skolēnu interešu un pozitīvas attieksmes veidošanu par dabaszinātnēm.
Lai veiktu pētījumu, darbā tiek aplūkotas dažādu pedagogu un psihologu atziņas par mācību metožu izmantošanu dabas zinību apguvē, jaunākājā skolas vecumā.
Darba praktiskajā daļā tiek veikts pedagoģiskais pētījums, kas apliecina, ka pozitīva motivācija dabaszinību stundās veicina skolēnu sekmīgu mācīšanās prasmju apguvi, ja skolotājs mācību procesā iekļauj skolēnu pašnovērtējumu.
Pielikumā tiek piedāvāti praktisku darbu uzdevumi.
Izglītības problēmas 21. gadsimta sākumā tiek aplūkotas cilvēces globālo problēmu, intelektuālo revolūciju, domāšanas kultūras attīstības un pedagoģiskās domas paradigmu maiņas kontekstā. Izglītības procesā galvenā loma tiek pievērsta personības veidošanās procesam un pašrealizācijas iespēju radīšanai.
Reāli pastāv divu sabiedrības elementu, kuriem ir būtiska nozīme nākotnes veidošanā – vides resursu vadītāji un izglītības iestāžu pedagoģiskie darbinieki.
Cilvēku rūpes par zemi, par tās resursiem ir pamats ir pašu cilvēku kā indivīdu, gan tautu izdzīvošanai. Cilvēki nevar dzīvot nošķirti no dabas. Vides kvalitāte, cilvēku veselība, labklājība ir savstarpēji atkarīgas. Cilvēki nevar būt droši, kāda būs mūsu zeme pēc 10, 50 vai 100 gadiem? Tomēr jau tagad varam uzkrāt zināšanas par apkārtējās dabas procesu cēloņiem un sekām. Tas pierāda vides resursu vadītāju lomu līdzsvarotas un harmoniskas stratēģijas mērķu īstenošanai starp cilvēkiem un dabu.
Līdzsvarotas attīstības koncepcijas ietvaros ir izstrādāts Latvijas vides politikas plāns, kas aktualizē sabiedrības iesaistīšanos vides saudzēšanā, līdzdarbojoties no ierosinājumiem līdz lēmumu pieņemšanai un to realizācijai.
Masu saziņas līdzekļos tiek atspoguļota cilvēku rīcība vidē un attiecīgās rīcības sekas, sabiedrība tiek aicināta saudzēt vidi, kas vairums gadījumos tiek identificēta ar dabu. Šādi tiek pierādīta sabiedrības nepietiekošā izpratne par sabiedrisko un dabas procesu savstarpējo saistību laikā un telpā, kā arī nespēja ikdienā realizēt videi un dabai draudzīgu dzīvesveidu.
Sabiedrības izglītošanā viennozīmīga loma ir izglītības iestādēm un skolotājam. Skola, veicot izglītojošos pasākumus, ir būtiskākais avots, kas veido bērnu attieksmi pret vidi, aktivizē viņu domas un darbus, akcentē videi draudzīgu rīcību, atklājot dabas sastāvdaļu un sabiedrisko norišu mijiedarbību.
Lai skolēniem veidotos vienots priekšstats par dabas un sociālajiem procesiem, kas ik mirkli norisinās apkārt, skolotājam ir jārada izpratne par pasaules dabas sistēmas, kultūras, zinātnes, literatūras kopumu un veselumu.
Pēdējos gados īpaša nozīme tiek pievērsta vides izglītošanas procesiem – valstī ir pieņemts Latvijas Nacionālais vides aizsardzības politikas plāns, Izglītības un zinātnes ministrija sagatavojusi Vides izglītības koncepciju Latvijas vispārizglītojošai skolai un Vides izglītības vadlīnijas pamatskolai.
Intereses radīšana par dabaszinātņu izziņas procesu ir no virzieniem, kurā skolotājs var panākt skolēnu pozitīvas attieksmes veidošanos pret apkārtējo vidi. Dabaszinātnes ne tikai paplašina skolēnu redzesloku, bet arī veiksmīgā mācību procesā rosina vispārējās izziņas intereses, attīsta domāšanas elastīgumu, paplašina intelektuālo potenciālu un pilnveido inteliģenci.
Strādājot sākumskolā, ar longitudinālās metodes palīdzību autore novērojusi, ka dabas zinību stundās skolēniem ir vai nu augsta, vai arī ļoti zema mācību motivācija. Tomēr uzskatu, ja skolēnam ir zema mācību motivācija citos mācību priekšmetos, tad dabas zinību skolotājs ar prasmīgu mācību stundas organizēšanu un labvēlīgu attieksmi pret skolēnu individuālajām mācīšanās īpatnībām var panākt pat ļoti augstu mācīšanās motivāciju, jo skolēns var apliecināt savas spējas, izteikt sevi pašrealizācijā, līdz ar to paaugstinot savu pašnovērtējumu.
-5-
Domāju, ka attiecīgo metožu un mācību darba organizācijas formu pielietojums ir viens no līdzekļiem, lai rosinātu skolēnus turpmākai mācību motivācijai un veidotu adekvātu pašnovērtējumu par savu darbu un prieku par radošu darba rezultātu.
Tādēļ izvēlējos diplomdarba darba tēmu „Pozitīvas attieksmes veidošana dabas zinību stundās jaunāko klašu skolēniem.”
Diplomdarba mērķis:
Izzināt un pētīt mācību motivācijas lomu un aktīvo izziņas interešu veidošanās nozīmi pozitīvas attieksmes veidošanā dabas zinību stundās jaunākajā skolas vecumā.
Hipotēze:
Mācību motivācija dabaszinību stundās veicina skolēnu sekmīgu mācīšanās prasmju apguvi un pozitīvas attieksmes veidošanos pret aktīvajām izziņas interesēm, ja skolotājs mācību procesā iekļauj skolēnu pašnovērtējumu.
Uzdevumi:
1.Analizēt literatūru par mācību motivācijas nozīmi skolēnu mācīšanās un izziņas prasmju pozitīvas apguves procesiem.
2.Izzināt un analizēt jaunākā skolas vecumposma īpatnības.
3.Atklāt dabaszinību apguves motivācijas pedagoģiski psiholoģiskos principus.
4.Pētīt dažādu metožu izmantošanas, kas veicinātu attieksmju veidošanos, iespējas un apkopot secinājumus.
Pētījumu metodes:
1.Teorētiskās metodes.
1.1.Literatūras analīze par motivācijas nozīmi skolēnu izziņas darbības aktivizēšanas procesā.
1.2.Valsts pamatizglītības standarta un dabaszinību programmas analīze.
2.Empīriskās metodes.
2.1.Pedagoģiskā novērošana.
2.2.Problēmsituāciju radīšana.
Diplomdarba pētījuma bāze – Rīgas .... vidusskolas 4. klase.
Saules sistēmā ir deviņas planētas, un Zeme, skaitot no Saules, ir trešā. Uz zemeslodes, ko senie grieķi sauca par Tellus, mutuļo dzīvība, un tā ir, cik zināms, vienīgā planēta Saules sistēmā, kur eksistē dzīvie organismi. Cilvēki nezina, vai citviet Visumā ir atrodama dzīvība, cik liela ir noteiktu dzīvības formu rašanās iespēja. Varbūt dzīvība ir dabisks planētas Zeme attīstības rezultāts noteiktā apstākļu sakritībā? Varbūt Tellus ir vienīgā planēta, uz kuras sastopama dzīvība un mīt domājošas būtnes ar augsti attīstītu kultūru?
Pasaules telpā attālumi ir milzīgi, un maz ticams, ka cilvēks varētu nodibināt tiešus kontaktus ar citu pasauļu civilizācijām, pat ja tās eksistētu. Iespējams, ka cilvēce uz Zemes – Tellus, ir vienīgā civilizācija, kas var atklāt Visuma un dzīvības noslēpumus. Kā Tellus iemītnieki cilvēki ir īpaši atbildīgi par savu zināšanu un spēju izmantošanu planētas nosargāšanai.
Pasaulē valda uzskats, ka Visums pastāv aptuveni 18 miljardus gadu, bet Zeme ir radusies pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu. Aptuveni trīs ceturtdaļas no Zemes vēstures ir saistītas ar dzīvības vēsturi.
Pirmatnējā sabiedrībā cilvēku dzīve bija ļoti vienkarša. Bērni instiktīvi apguva pieaugušo dzīves veidu, prasmi sagādāt pārtiku, rīkoties ar darbarīkiem ieročiem. Pirmatnējā sabiedrībā cilvēku izturēšanos noteica “ bara instinkti”, līdz ar to vēstures pētnieki ir izdarījuši secinājumus, ka pirmatnējiem cilvēkiem nebija individualitātes apziņas.
Cilvēces agrīnajā kultūras attīstības periodā par pirmo bērnu mācību un audzināšanas iestādi kļuva ģimene, kur visa apmācība bija pielāgota un pakārtota dzīves videi un bija ļoti praktiska. Seno cilvēku domu, jūtu un apziņas izpratne mūsdienu skatījumā šķiet izteikti primitīva. Dabas varenības priekšā cilvēki izjuta zināmas bailes un pielūdza dažādas dabas stihiju senās dievības, veidojot pamatu reliģiskam kultam.
Cilvēcei pakāpeniski pārejot augstākā kultūras stadijā, organizētu jaunās paaudzes apmācību 551.-479. g.p.m.ē. uzsāka Konfūcijs (lat.)- Kun Fu-Dzi ( gudrais skolotājs Kuns- tulk. no ķīniešu valodas) kā pamatu bērnu izglītošanai izvirzot senču kultu.
Konfūcijs izvirzīja sava laika aksiomu- ka daba ir debesu dāvana, ka paklausība dabai ir cilvēka pienākums, ka šī procesa nodrošināšana vajadzīgajā līmenī ir mācīšana un audzināšana. [27.,303]
Senajā Grieķijā spartieši izveidoto bērnu audzināšanas un izglītošanas modeli cilvēcīgāku izveidoja Sokrāta (470.-399.g.p.m.ē.)un viņā skolnieku Platona (427.-347.g.p.m.ē.) un Aristoteļa (384.-322.g.p.m.ē.) dzīvē ieviestās un akceptētās mācīšanas idejas un metodes. Platons realitāti meklēja cilvēku individuālajā apziņā, bet Aristotelis to balstīja uz objektīviem dabas faktoriem, sociālo dzīvi, reliģiju un cilvēku kopienas vēsturisko apziņu, norādot , ka “...audzināšanā jārīkojas saskaņā ar dabu, jāattīsta tas, kas no dabas dots. Pati daba ir pilnīga, vispusīgi jāaudzina tikai cilvēks..”
Arī citiem antīkās pasaules zinātniekiem – Erastotenam, Ptolemajam – bija atzīstama praktiskās darbības loma dabas izziņas procesos.…
