Priekšējo mēleņu (svelpeņu) izrunas traucējumu novēršana vidējā pirmsskolas vecuma bērniem

21. gadsimts saistīts ar jaunām tehnoloģijām un jaunām elektroiespējām. Zūd nepieciešamība satikties realitātē, sarunāties, zūd savstarpējā komunikācija. Runājot par bērniem, vecāku aizņemtība ikdienas darbos, kā arī dzīvojošie vecāki ārzemēs, ir saistīti ar to, ka bērniem netiek veltīta pietiekama uzmanība, līdz ar to aizkavējas dzimtās valodas attīstība. Tas rada situāciju, ka bērna personības attīstība tiek kavēta, jo ir kavēts komunikācijas process. Pedagoģiskā prakse parāda, ka visbiežāk komunikācijas procesa īpatnības saistītas ar runas, valodas traucējumiem. Strauji palielinās bērnu skaits, kam pieaug skaņu izrunas traucējumi. Tā ir aktuāla tēma gan pirmsskolas skolotājiem, kā arī ar to saskaras sākumskolas skolotāji (Парамонова Л.Г., 1997). Mūsdienu jaunie vecāki īsti neizprot vai neiedziļinās problēmas – skaņu izrunas traucējumi, būtībā. Varētu teikt, visbiežāk viņi nav iedziļinājušies, kas notiek, ja skaņu izrunas traucējums netiek labots, ka bērnam grūtības parādīsies skolā – mācību programmas apguvē. Tāpēc pirmsskolas izglītības iestādē nozīmīga vieta ir logopēdam. Vingrinājumi un rotaļas ir vissvarīgākie runas pilnveides līdzekļi. Jo tieši rotaļa ir bērna dzīvesveids pirmsskolas vecumā un rotaļas elementi veiksmīgi logopēdam iekļaujas savā koriģējoši attīstošajā darbībā. Caur rotaļām bērns iepazīst un izzina pasauli, tās attīsta fantāziju, iztēli, ļauj iejusties tēlos, rotaļām ir audzinošs raksturs. Tām ir plašas funkcijas, kas aptver gan intelektuālo, gan garīgo, gan emocionālo sfēru (Dzintare, D., Boša, R., (1997); Brice (2007). Diplomdarbs tiek rakstīts, balstoties uz pedagogu, psihologu, speciālo pedagogu, logopēdu – S. Tūbeles (2002), I. Miltiņas (2005), I. Puškareva (2005), G. Svences (1999), A.Vorobjova (2000), A. Ļubļinskas (1979), D. Lieģenieces (1999) u.c. autoru teorētiskajām atziņām.

Pielikumu nav.