Speciālās ekonomiskās zonas (turpmāk – SEZ) ir viens no nozīmīgākajiem instrumentiem, kuru pielieto visā pasaulē reģionu attīstībai caur uzņēmējdarbības veicināšanu. Lai SEZ varētu funkcionēt, tās pamatā jābūt izdevīgumam, kas parāda saimniekošanas iespēju priekšrocības zonā salīdzinājumā ar pārējo valsts teritoriju. Šāds izdevīgums izriet no ekonomiskām priekšrocībām un juridiskām garantijām. SEZ galvenās ekonomiskās priekšrocības ir to piedāvātie nodokļu atvieglojumi, ar kuru palīdzību tajās tiek veicināta uzņēmējdarbība un piesaistītas ārvalstu investīcijas, līdz ar to tiek attīstīta ražošana, palielinās darba vietu skaits un ienākumi, kā arī ieviestas jaunas ražošanas tehnoloģijas. Tomēr SEZ var būt tikai kā viens no daudzajiem uzņēmējdarbības veicinošiem instrumentiem. SEZ darbības pamatā ir abpusējs izdevīgums - kā SEZ saimniekojošajam objektam atsevišķi, tā reģionam vai valstij kopumā.
Latvijā, lai sekmētu depresīvo reģionu attīstību un piesaistītu investīcijas tāpat kā citur pasaulē tika izveidotas SEZ, kas kalpo kā konkrēta reģiona ekonomiskās attīstības katalizators. Tam par iemeslu bija Latvijas neatkarības atjaunošana un PSRS sagrūšana, kad lielie rūpniecības uzņēmumi pēkšņi zaudēja preču noieta tirgu un nespēja operatīvi pārkārtoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos. Tādēļ ražošana strauji sašaurinājās un daži uzņēmumi pārtrauca darbību. Šajā krīzes laikā darbu zaudēja tūkstošiem augsti kvalificētu strādnieku, strauji pieauga bezdarbs un spilgti izpaudās ekonomiskās depresijas iezīmes. Lai izkļūtu no šīs depresīvās situācijas un iespējami ātrāk ievirzītu dzīves līmeni atkal normālā apritē, bija nepieciešams radīt īpašus ekonomiskus nosacījumus un tā radās ideja par SEZ izveidi. Liepājas gadījumā bija divas iespējas - vai nu valdībai pieļaut to, ka gadiem ilgi Liepājas pašvaldība pati mēģina tikt galā ar situāciju, kas bija izveidojusies pēc 90.tajiem gadiem, vai pieļaut atkāpes no ierastā, ļaujot pilsētai attīstīties straujāk - dodot nodokļu atvieglojumus, tai pat laikā, rēķinoties ar to, ka valsts budžetā netiks saņemtas noteiktas summas nodokļu veidā. Tā laika premjerministrs Vilis Krištopāns bija skaidri deklarējis, ka no valsts, lai Liepāja neko negaida un naudu pelna pati izmantojot un attīstot ostu.
Tā tapa skaidri SEZ izveides mērķi - veicināt ekonomisko aktivitāti konkrētajā reģionā un ārvalstu ieguldījumu ieplūšanu Latvijā. SEZ bija plānots ar nodokļu atlaidēm piesaistīt investīcijas ražošanas uzņēmumiem, kas uzlabotu reģiona situāciju, palielinātu ekonomisko aktivitāti un radītu jaunas darbavietas, kā arī veicinātu Latvijas preču eksportu.
Taču, kā jau par visu mūsu valstī nākas cīnīties, tā arī SEZ pārstāvjiem nācās izcīnīt pastāvēšanas cīņu, kad Latvija iestājās ES, jo zonas nav attīstības instruments, kas visu atdot valstij, jo daļa ienākumu tiek investēta atpakaļ uzņēmumu attīstībā un ieguvums ir izvērtējams tikai pēc ilgāka laika perioda. ES viedoklis bija, ka SEZ izkropļo konkurenci un tāpēc būtu likvidējamas, kam bija gatavi piekrist arī Latvijas valdības pārstāvji savas pārlieku lielās bezierunu paklausības dēļ, uzskatot, ka viss ko Eiropa saka ir jāpilda bez ierunām 100% (ne velti Latvija ieņem pirmo vietu ES prasību izpildē). Autore to skaidro ar faktu, ka valsts atbalsta politiku Latvijā koordinē Finanšu ministrija, kuras uzdevums nav domāt par to, kā valstī veicināt uzņēmējdarbību un atbalstīt uzņēmējus, bet tieši pretēji - kā kontrolēt, pieķert, sodīt un iekasēt nodokļus.
Šobrīd daudz tiek runāts par to, vai zonu izveide bija efektīva un vajadzīga. Lai objektīvi novērtētu ekonomisko zonu efektivitāti, ir jāskatās uz laiku, kad tās tika radītas, t.i., 1997. gadu. Laikā, kad tika radīta Liepājas SEZ, Latvijai bija ļoti grūti piesaistīt ārvalstu investīcijas ārpus Rīgas, izmantot un attīstīt ostas (īpaši Liepājas ostu, kas bija jāpārvērš no militārās ostas par saimniecisku aktīvu ostu) situācijā, kad valsts nevarēja piedāvāt investīcijas ostas padziļināšanā, zemūdeņu izcelšanā, piestātņu un visa uzņēmuma infrastruktūras sakārtošanā. …
