Ievads
Divdesmit pirmā gadsimta pirmā desmitgade noslēdzas ar globālo ekonomikas lejupslīdi, jeb recesiju, kuras sākums tiek saistīts ar 2007-2008. gada finanšu krīzi. [54] Aplūkojot masu mēdiju sniegto informāciju var secināt, ka uz 2009. gada aprīli, visapkārt pasaulei cilvēki un masu mēdiji vairākumā dala viedokli, ka valstu valdības ir lielā mērā atbildīgas par to valstu ekonomisko situāciju. Demokrātiskajās valstīs elektorāts pieprasa no saviem pārstāvjiem rīcību un rezultātus. Interneta meklētāju rezultāti uz atslēgas vārdu kombināciju „valdība plāns krīze” sniedz vairāk nekā 50 tūkstošu rezultātu.[68] Atbildot uz populārajiem aicinājumiem rīkoties, valstu ekonomikas politiku īstenotāji ir pievērsušies ekonomikas teorijām, kuras ir saistāmas ar britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa darbību pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, Lielās depresijas laikā. Nozīmīgi ir tas, ka šīs teorijas bija pazaudējušas savu galveno lomu ekonomikas zinātnes augstākajos līmeņos jau trīsdesmit gadus. [60];[61];[64] Piemēram, 1997. gada finanšu krīzes laikā Starptautiskais Monetārais fonds lika Indonēzijai aizvērt 16 bankas vienlaicīgi un pacelt procentu likmes līdz 80% lielumam. Dienvidkorejai nācās aizvērt vairāk nekā ceturtdaļu tās finanšu institūciju un darboties ar budžeta pārpalikumu, kaut gan tās ārējais parāds kā daļa no IKP ir bijis otrais zemākais no OECD valstīm. Kontrastā šiem lēmumiem ir, piemēram, 2008. gada 3. oktobrī ASV parakstītais 700 miljardu dolāru vērtais valsts tēriņu plāns, kurš, neņemot vērā citus valsts ekonomiskās stimulēšanas darbības, pats par sevi vien, palielinās ASV budžeta deficītu par pieciem procentiem no IKP.[60] Džons Meinards Keinss, plaši pazīstams ar savu aicinājumu stimulēt ekonomiku kaut vai valsts uzņēmumiem ierokot naudu pudelēs zem zemes un ļaujot cilvēkiem to atrakt, [24, 16th chapt.] aicina valsts iejaukties tirgus darbībās gan ar regulējošām politikām, gan palielinot tās tēriņus, veicot, tā saucamos, deficīta tēriņus – aizņemtās naudas tēriņus. Taču, ne visi ekonomisti ir piekrituši viņa spriedumiem. Ceļus kā izkļūt no ekonomikas lejupslīdes, jeb
recesijas ar valdību kontrolē esošiem instrumentiem un valsts tēriņu politiku ir meklējuši daudzi prominentie ekonomisti, tādi kā J. Šumpēters, kurš saistīja ekonomikas attīstību ar uzņēmēju darbību, R. Solous un T. Svans, kuri atbildes atrod kapitāla uzkrājumā, M. Friedmens, parādot naudas savdabīgo „Svēto trīsvienību” – tai vienlaikus esot gan apmaiņas līdzeklim, gan vērtības salīdzināšanas instrumentam, gan uzskaites līdzeklim un F. Hajeks, kurš atgādina, ka Ā. Smita „Neredzamā roka” joprojām darbojas, kā arī neskaitāms daudzums citu nozīmīgu ekonomistu. Dažādās teorijas, tomēr saista viena kopējā īpašība – uzskats, ka valsts spēj spēcīgi un mērķtiecīgi ietekmēt tirgus darbību un ekonomikas attīstību, tomēr atstājot to, pēc noteiktiem definējumiem, kā „brīvu tirgu”, jeb nekļūstot par komandekonomiku. Tomēr šāds apgalvojums nebūt nav acīmredzams un intuitīvs vai strīdīgs. Uz 2009. gada aprīli-maiju Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu recesiju, kas ietekmē valsts budžetu. Budžeta plānotāji paredz 7% lielu deficītu, pie tam sarežģītība ir tajā, kā saglabāt budžeta deficītu vēl tik „zemā” līmenī, nevis celt to ekonomikas „stimulēšanas” nolūkiem.[42] Fiskālās politikas saikne ar reālo ekonomikas attīstības tempu ir kļuvusi īpaši svarīga pašreizējā ekonomikas situācijā. Tādēļ ir nepieciešams pētījums, kas var izpētīt problēmu – fiskālās politikas iespēju un mēru, kādā tā spēj mērķtiecīgi ietekmēt valsts ekonomikas attīstību. Šis darbs lielā mērā (ekonomikas teoriju neskaidrās robežas neļauj runāt kategoriski) ir gan tā saucamās „Keinsa”, jeb deskrecionārās stimulējošās fiskālās politikas teorijas pārbaudošs, gan valsts „neiejaukšanās” tirgū efektivitātes pārbaudošs darbs. Pētījuma objekts ir fiskālā politika, savukārt darba priekšmets ir fiskālās politikas ietekmes noteikšana uz ekonomiku. Šī darba mērķis ir izmērīt pakāpi kādā valstu fiskālās politikas ietekmē valstu ekonomikas attīstību. Darba mērķis tiks panākts ar teorētiskās un empīriskās analīzes metodēm. Empīriskais pētījums ir analīze, kurā tiks analizēti sekundārie statistikas dati. Empīriskajai analīze notiks pēc divām metodēm: pirmkārt, tiks meklēta statistiskā korelācija un, otrkārt, tiks veikta ekonomikas analīze pēc Keinsa multiplikatora modeļa. Darbs ir balstīts uz hipotēzes, ka fiskālās politikas ietekme uz ekonomikas attīstību ir statistiski nosakāma. Darba gaitā tā tiks pārbaudīta.
Datu bāze šajā darbā ir Eurostat statistikas krātuve. Empīriskā analīze notiek ar astoņām Eiropas Savienības valstīm, kā arī ASV, Kanādu un Japānu un apkopoto ES-25 valstu rādītāju. Atsevišķi analizēta ir Latvija. Latvijas analīze tiek veikta ar Centrālā statistikas biroja, Finanšu ministrijas un Valsts kases publiskajiem datiem.…
