Sava darba gaitā autors min vairākus piemērus, kad vēstuļu neizslasīšanu laikā ir ietekmējusi dažādu vēsturisku personību likteņus, piemēram, Jūlijs Cēzars būtu izglābies no nāves, ja dodoties uz senāta tajā dienā, kad viņu noslepkavoja, būtu izlasījis zīmīti, ko viņam pasniedza. Monteņs esejā raksta arī par Tēbu tirānu Arhiju, pret kuru tika plānota sazvērestība. Arhijs vēstuli, kurā sazvērestība bija aprakstīta saņēma tieši vakariņu laikā un to neatvēra teikdams šadus vārdus: „Atliksim darīšanas līdz rītam”. Monteņs ar savu eseju grib pateikt, ka gudrs cilvēks, lai nesabojātu pasākumu var uz laiku atlikt vēstules lasīšanu kā tas bija Rustika gadījumā, bet, ja cilvēks ieņem augstu amatu tad ir nepiedodami vēstuļu lasīšanu atlikt uz vēlāku laiku, lai izjauktu kādu nenozīmīgāku pasākumu, piemēram, vakariņas.
Es, uzskatu, ka šis Monteņa darbs vēstures apguvē varētu būt pārsvarā izmantojams, iepazīstoties ar pašu autoru, 16. gadsimta filozofiju un Renesanses laika domāšanu. Savās esejās autors apraksta reāli eksistējušas vēstures personības, lasot autora darbus var daudz ko uzzināt arī par Senās Grieķijas domātājiem. Taču man leikas, ka šis darbs būtu vairāk izmantojams filozofijas un ētikas nevis vēstures apguvē.
…