Es nedomāju, ka Ēdenes dārzā trūka citu skaistu, ar vizošu, maigu miziņu apvilktu sulīgu, iekārojami smaržojošu un neizsakāmi garšīgu augļu. Tas nebūtu Dieva gaumē. Bet neglīts arī šis auglis nu noteikti nebija.
Kopš tās dienas viss, kas iesākumā bija radīts labs, kas bija izcils kopš savas pastāvēšanas sākuma, vairs tāds nebija. Tajā dienā tika iesēta sēkla nezālēm, indīgiem kukaiņiem, asinskāriem un plēsonīgiem zvēriem, neārstējamām slimībām, postošam sausumam, saltām, iznīcinošām lietusgāzēm, vētrām, kas neko aiz sevis neatstāj, mērim, badam, slāpēm, banku, māju, automašīnu un pat divriteņu un slepeno dienasgrāmatu parolēm, kodiem un atslēgām. Nolauztiem kokiem, salauztām kājām, rokām, sirdīm… Un cilvēks to aplaistīja.
Ja Dievs būtu pagriezies un aizgājis, rūgti novēlēdams apmuļķotajam cilvēkam aizrīties ar savas nepaklausības augļiem, Bībele ar to beigtos, un tā būtu lielākais murgs, kas jebkad ticis pierakstīts.
Bet „4 Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” 1
„16 Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai
neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,
17 jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur
Viņu tiktu glābta.”
Cilvēka paša spēkos vairs nebija iespēja labot savu kļūdu. Un arī Dievs vairs nevarēja atsaukt savus vārdus, ka „(..) no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit,” palikdams taisnīgs. Bija tikai viens ceļš, ko Dievam iet, lai atgūtu savu tik mīļoto radību, savu draugu cilvēku, ko sātans Viņam bija aizvīlis… Nolikt savu kroni, atstāt svēto, nekritušo eņģeļu pielūgsmes un skaisto, mūžīgu slavu dodošo dziesmu pieskandinātās debesis un nokāpt šeit, dubļos, lai kļūtu par vienu viszemāko no zemākajiem.
Ja tajos laikos, kad bija izplatīti nāvessodi, noziedznieks tiktu atzīts par vainīgu un viņam pēc likuma pienāktos karātavas, nebūtu vairs nekas, ko viņš vēl varētu darīt, lai sodu novērstu un paliktu dzīvs. Ne smags brīvprātīgais darbs visu atlikušo mūžu, ne visa nauda un manta, kas tam pieder, nekas… Nekas, ja vien nenāktu kāds cits, kurš pats būtu nevainīgs un kurš teiktu: „Es iešu viņa vietā.” Tad viss, kas nāvei nolemtajam būtu jādara, lai tiku glābts, būtu pieņemt to. Ļauties tikt izglābtam.
Dievs nepiedāvā mirt manā vietā… Viņš to jau ir izdarījis. Un tāpēc arī Viņš lika uzrakstīt Bībeli – savu mīlestības vēstuli cilvēkiem visās tautās, tautībās un valodās, visos laikos un paaudzēs, lai ikviens zinātu, ka viss, kas viņam vai viņai jādara, lai varētu dzīvot [mūžīgi] un atkal būt Dieva draugs, ir pieņemt to un atzīt, ka Viņš visu pārējo jau ir izdarījis.
…
