Ir dzirdēti gadījumi, kad nokauts gailis bez galvas skrien pa pagalmu, dzirdēts arī, ka kara laikā cilvēks, kuram sprāgstoša mīna norāvusi galvu spēj noskriet vairāk kā simts metrus. Kā to izskaidrot?
Pazīstamās Kventina Tarantino filmas «Sarecējušās asinis» varone vēlējās uzzināt, vai cilvēka nogriezta galva spēj runāt un nenomierinājās līdz tam mirklim, kamēr pati to personīgi nepārbaudīja. Taču tas ir tikai mākslinieku radīts tēls. Bet realitāte? Vai aksioma, saskaņā ar kuru ķermenis nevar dzīvot bez smadzenēm, ir patiesa.
Ir zināms, ka vistas ķermenis, kam nocirsta galva kādu laiku spēj kustēties. Lai kā arī necenstos, lai pierādītu refleksu teoriju, nekas nesanāk, jo visas komandas kā muskuļiem, tā līdzsvara noturēšanai tiek dotas no galvas smadzenēm. Jūs teiksiet – nu vista – viņai šis orgāns nav īpaši attīstīts, bet ko lai saka par radības kroni? Šeit sākas neizskaidrojamas lietas.
Ikviens ārsts zina, ka pēc galvas atdalīšanas no ķermeņa, sirds kādu laiku turpina savu darbību, kaut kāda agonija pastāv. Taču sarežģītu kustības aktu turpināšanās pēc tā, kad ķermenis ir palicis bez smadzenēm, it kā nav iespējama.
Galva un ķermenis
Pēterburgas presē tika publicēts neparasts atgadījums: kāds sēņotājs mežā atrada spridzekli un, neko «labāku» neizdomāja kā paņemt elles mašīnu rokās. Nograndušais sprādziens nabagam nošķēla galvu. Izbrīnīto aculiecinieku priekšā bezgalvainais sēņotājs pamanījās noiet divsimt metru, turklāt pēdējos trīs no tiem bezgalvainais ķermenis nogāja pa šauru laipu, kas bija pārlikta pār strautu.
Ir neskaitāmas liecības no Otrā pasaules kara, kad karavīri vēroja kā viņu cīņu biedru ķermeņi turpina uzbrukt ienaidniekam, kad viņu galvas «karājas mata galā» vai vispār ir nogrieztas ar sprāgstošas bumbas šķembu.
Ne mazums līdzīgu fenomenu mums ir atstājusi vēsture. Simtiem liecinieku ir vērojuši kā bende, tikko izpildījis spriedumu ar giljotīnas palīdzību, izstieptā rokā paņem nocirstu sievietes galvu ar plati atvērtām acīm un muti. Kādu laiku upura smadzenes turpina darboties, un mute atvērās tā, it kā galva mēģinātu kliegt.
Lielais moceklis
Kādā senā Sergijevas trīsvienības klostera rokrakstā ir aprakstīts gadījums, kas noticis Pleskavas-Pečoras klosterī 1570. gadā. Toreiz klostera priekšnieks bija Kornilijs, kurš bija slavens ne tikai ar savām dziedniecības spējām un labestību, bet arī ar drosmi. Aizsardzības nolūkā viņš pavēlēja apkārt klosterim uzbūvēt sienu, bez augstākstāvošā atļaujas. Ivanam Bargajam par to tūdaļ tika ziņots. Viņš momentāni devās uz klosteri lai spriestu nežēlīgo tiesu.
Kornilijs patvaldi sagaidīja pie vārtiem ar krustu rokās, taču naida pārņemtais cars bija nepielūdzams. Viņš pavēlēja, lai Kornilijam nocērt galvu. Spriedums tika izpildīts visas draudzes priekšā. Galva noripoja no pleciem, un tad notika kas neizskaidrojams. Bezgalvainais ķermenis paņēma rokās pats savu galvu un devās klostera virzienā. Tikai pie paša altāra Kornilijs pakrita bez dzīvības pazīmēm. Pārsteigts par notikušo, Ivans Bargais centās savu grēku izpirkt, bagātīgi apdāvinot klosteri. Ceļu, pa kuru gāja Kornilijs kopš tā laika sauc par «asiņaino ceļu» un līdz pat šim brīdim tīra ar ziediem. Pašu mocekli Korniliju kanonizēja.
…
