Jozefs Flāvijs "Jūdu senatne"

Kā augstajam priesterim viņam bija uzdevums izliet ūdeni atbrīvošanas ceremonijā uz altāra, bet tā vietā viņš izlej ūdeni uz savān kājām. Nešaubīgi tas izraisīja templī esošo cilvēku dusmas, un tas aizsāka 6 gadus ilgušo pilsoņu karu, kas principā nozīmēja viņa cīņu pret farizejiem. Jozefs Flāvijs vairākkārt norāda, ka pret Aleksandru Jannaju pastāv gana liela opozīcija un nepatika, bet no Flāvijapraksta šķiet, ka tas viņam ir gluži vienaldzīgi un viņš tam nepievērš nekādu uzmanību. Vēl vairāk, iepriekš pieminētā uzvedība templī vedināja domāt, ka šo opozīciju viņš apzināti izaicina.
Pilsoņu kara laikā Aleksandra Jannaja pretinieki apvienojas ar Seleukīdu valdnieku Demētriusu III, kurš palīdzēja sakaut Jannaju. Tomēr, redzot viņa sakāvi Jūdu līderi maina savu prātu un atkal apvienojas ar Aleksandru Jannaju, šoreiz pret Demetetriusu III, kopīgiem spēkiem viņu sakaujot. Tomēr pēc uzvaras, Aleksandrs Jannajs neizlīgt ar farizejiem, un sacelšanaš līderus nogalina kopā ar viņu ģimenēm, kā arī tūkstošiem citu sacelšanaš dalībnieku dodas trimda uz Sīrijas un Ēģiptes teritorijām. Lai gan šķiet, ka Jozefs Flāvijs visu laiku diezgan maz pauž personisko vērtējumu pret Jūdu valdnieku, 13. grāmtas noslēgumā nākas secināt, ka arī Jozefa Flāvija skatījumā Aleksandrs Jannajs kopumā tiek atzīts kā cietsirdīgs valdnieks, kurš izgāzās kā karalis, un tieši tāpēc viņu ienīda paša tauta.
…