Literatūrā ir sastopamas daudz un dažādas komunikācijas teorijas, kas katra cenšas skaidrot un pētīt indivīdu un organizāciju uzvedību, sadarbību, attieksmes un citus aspektus. Kognitīvās disonanses teorija ir izplatīta ne tikai sabiedrisko attiecību un komunkācijas, bet arī psiholoģijas jomā. Taču konfliktu teorija ir viena no pamatteorijām komunikācijas zinātnē. Lai gan šīs abas teorijas ir atšķirīgas pēc savas būtības, ir iespējams atrast gan kopīgas, gan atšķirīgas nianses, lai salīdzinātu.
Kognitīvās disonanses teorijas pamatlicējs ir bijušais Stenfordas Universitātes sociālais psihologs Leons Festingers (Leon Festinger). Teorijas pamatnostādne ir, ka cilvēkam ir tendence meklēt saskaņu starp savām attieksmēm, pārliecībām un darbību. Taču literatūrā šī teorija tiek definēta dažādi, mazliet atšķirīgi. To skaidro, kā cilvēki maina savus viedokļus vai hipotēzes par pašiem vai vidi, kurā tie dzīvo, kā cilvēka attieksmes var mainīties, ja tās atrodas konfliktā. To aplūko arī kā attiecības starp izziņu elementiem utt. Tas nozīmē, ka tā ietver sevī vairākus aspektus, piemēram, attiecības starp izziņām, pretstatus starp izziņām, viedokļu maiņu, viedokļu konfliktu, darbības un attieksmju nesaderību u.c. Šīs teorijas ietvaros var uzskatīt, ka konflikts nav tikai starp cilvēka attieksmēm un pārliecībām, bet arī starp vērtībām, mērķiem, plāniem, intersēm un darbībām.
Konfliktu teoriju apraksta Kārlis Markss (Karl Marx), Georgs Simmels (Georg Simmel) u.c. Šīs teorijas pamatā ir uzskats, ka konflikts ir sociālās mijiedrabības pamats un produkts. Teorija paredz, ka organizācijas ir radušās pateicoties dažādu dienaskārtības aktieru konfliktam. Teorija ietver arī modeļus jeb pamatbalstus (Zey-Ferrell).
Abās teorijās ir sastopams konflikts, taču katrā no tām tas ir ar savu – atšķirīgu - nozīmi. Abas teorijas ar konfliktu, nesaskaņu, diskomfortu palīdzību mēģina rast atrisinājumu. Konfliktu teorija konfliktu redz kā pozitīvu līdzekli, kā virzītājspēku organizācijas attīstībā, darbībā, pastāvēšanā. Taču kognitīvās disonanses teorija to saskata kā kaut ko negatīvu, no kā pēc iespējas ātrāk ir jāmēģina atbrīvoties, lai varētu attīstīties un produktīvi strādāt. Konfliktu teorija ir vairāk orientēta tieši uz organizāciju, tās labklājību, attīstību, labumu caur konfliktu. Teorijas ietvaros ļoti maz tiek apskatīts indivīds un tā loma šajā teorijā. Taču kognitīvās disonanses teorija balstās vienīgi uz indivīdu. Netiek apskatītas iespējas, gadījumi, kad šī teorija caur indivīdu darbotos vai nedarbotos tieši organizācijās kā, piemēram, profesionalitātes rādītājs. Organizācija kognitīvās disonanses teorijā un indivīds konfliktu teorijā ir kā sekundārie elementi.
…
