Manas pārdomas, izlasot Ibsena lugas "Brants" un "Pērs Gints"

„Šai brīdī mēs Pēram Gintam piedodam visus viņa grēkus. Ko nozīmē viņa grēki, ja viņā mīt spēks, kas spēj aizdzīt visšausmīgāko rēgu?”
Neskatoties uz to, Pērs savā dzīvē tomēr pieļauj ne mazums kļūdu.
Viņa lielākā problēma bija tā, ka viņš nevarēja atrast savu īsto ‘es’, pēc manām domām, tas liecina par Pēra nenopietno attieksmi pret dzīvi, neizlēmību, kā arī nenorūdīto, nedaudz vājo raksturu, jo svarīgajās dzīves situācijās viņš nepieņēma izšķirošos lēmumus, neskatījās briesmām acīs, nekad negāja taisni, Pērs visu uztvēra virspusīgi, viņš gāja briesmām un grūtībām apkārt, lieliski pielāgojoties katrai situācijai.
Es domāju, ka par šāda tipa cilvēku Pērs bija kļuvis sava dzīves moto dēļ – vienmēr iet apkārt. To viņam ieteica Lielais Līkais troļļu zemē, Dovres veča pilī.…