Manas pārdomas pēc F.Dostojevska romāna "Noziegums un sods" izlasīšanas

Katrs no mums ir neatkārtojams. Diez vai jums izdotos mežā atrast divus kokus, kas ne ar ko neatšķirtos. Tāpat pasaulē nav divu pilnīgi vienādu cilvēku, kuriem būtu identiska dzīves uztvere, priekšstati par apkārt notiekošo, labo un ļauno. Nav divu vienādu likteņu, jo ikvienam ir jāiziet savs ērkšķainais ceļš līdz uzstādītam mērķim un ideālam. Šis ceļš ir pilns ciešanu un grūtību, šis ir cīņas ceļš. Mēs meklējam patiesību un laimi, vai mēs to kādudien atradīsim?..
Kāpēc reizēm mūsu saulainās un laimes pilnās ieceres ir tik tālas un gandrīz nesasniedzamas? Kāpēc pēc gadiem ilgās klīšanas pretrunīgās un nepastāvīgās dzīves biezokņos brīžiem mēs esam spiesti ar nožēlu atzīt, ka nokļuvuši pavisam citā vietā, nekā sākumā bijām izvēlējušies?
Būtu ļoti viegli soļot pa taisnu un līdzenu ceļu, kas bez pūlēm aizvestu uz laimīgo nākotni. Diemžēl dzīvē viss ir daudz sarežģītāk. Tā ir līdzīga smalki izdomātam un juceklīgam labirintam ar nesaskaitāmiem sazarojumiem un slepenām ejām. …