M. Zīverta lugas, kas tapušas septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdesmitajos gados ( „Kopenhāgenas dialogs”- 1978.g., „Teātris”- 1987.g. un it īpaši „Ifigēnija”- 1987.g.), visas daiļrades kontekstā ir visa padarītā personiski, retrospektīvi veiktā pārvērtējuma un atgriešanās pie agrāko lugu personības koncepcijas un formas ( viencēliena) atspoguļojums, realizējums.
M. Zīverta trimdas dramaturģijas varoņiem raksturīgi mēģinājumi pakāpeniski savienot „divas šķietami nesavienojamas lietas – vientulības, pamestības, izdzītības”¹ – t.s. „autsaidera” − , pāri nodarījuma sajūtas ar spēju saglabāt humānismu, sapratni un piekāpību otra cilvēka priekšā.²
Var teikt, ka M. Zīverta pēdējā, nepabeigtā luga „Ifigēnija” zināmā mērā noslēdz loku dramaturga daiļradē , bet jau citā (varbūt pat augstākā) mākslinieciskā pakāpē, atgriežoties pie satura (saglabājusies tematisko loku mākslinieciskā kvalitāte – padziļināts filozofiskums ideju reprezentācija, subjektīvā konflikta pārnesums un izvērsums globālās pretmetu sadursmēs), un formas meklējumiem (atgriešanās pie jau iepriekš prasmīgi izmantotās izvērstā viencēliena formas, „lielā skata” izmantojums, jaunas kvalitātes kompozicionālie mēģinājumi) agrīnā daiļrades posma lugās ar senās pasaules motīviem (pravieša jeb gudrā vīra neiztrūkstošā klātbūtne).…