Pasaka par Lielo Lāci

Ilgi un taisnīgi viņš bija valdījis šajā karaļvalstī, un tik ļoti viņš mīlēja savu zemi. Bet vissmagākā doma bija par Meža Princesi, kura tagad palika pilnīgi viena šajā plašajā pasaulē. Nu būtu jau arī varējis Ļaunajai Fejai vismaz kāju nokost, bet no tā viņa jau nu nebūtu mazāk ļauna tikusi; - šo un vēl daudz ko citu, karalis pārcilāja prātā šais dienās.
Un tajā stundā, kad Lielais Lācis, saulsstaru tīmeklī, viegli cēlās uz augšu - uz zvaigznēm – putnu koris
dziedāja himnu dzīvei, un vējš tās vārdus iznēsāja pa visu Trejdevīto karaļvalsti un pāri tās robežām: „nav svarīgi kādā izskatā tu esi nācis šai pasaulē - galvenais, ka tev krūtīs pukst krietna un cēla sirds.”
Un, palūk, Lielā Lāča zvaigznājā iemirdzējās jauna, līdz šim vēl neatklāta zvaigznīte. Tas ir Lielais Lācis, kas tur katru vakaru pārlūko savu karaļvalsti, un pamirkšķina, piemiedzot ar aci Meža Princesei, kad tā šūpojas sapņu šūpolēs Pils pagalmā, vecās Liepas pavēnī.
…