Rūdolfa Blaumaņa personības un daiļrades savstarpējo sakaru psiholoģiskie aspekti

Latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis ir noveles meistars un viens no izcilākajiem reālistiem latviešu literatūrā. Viņa spalvai pieder ap simts prozas darbi, tāpat viņš rakstīja arī dzejoļus. Dramaturģijā Blaumanis bija pirmais reālistiskās drāmas meistars latviešu literatūrā. Savos daros viņš pārsvarā attēloja sava laika latviešu zemnieku dzīvi, šķiru nevienlīdzību un ar to saistītās pretrunas, kā arī apskatīja cilvēku attiecības un cilvēciskās vērtības. Viņa daiļradei vijas cauri dziļš humānisms. Valoda ir mākslinieciski bagāta, izkopta un precīza. Blaumanis darbojās arī kā žurnālists, tāpat arī atbalstīja sava laika latviešu literatūras jaunos talantus.
Latvijas laukiem tai laika raksturīga kapitālisma strauja attīstība. Zemniecība noskaņojas, arvien lielāku nozīmi iegūst naudas vara. Līdz ar bagātību un dzīšanos pēc tās pieaug budžu uzpūtība, varmācība un šķiru cīņa. Reālistiski pareizi notēlodams savā apkārtnē novēroto, Blaumanis radījis neaizmirstamas ainas gan no šī laika bagāto gruntnieku, gan nabadzīgo zemnieku un kalpu dzīves. Jau ar saviem pirmajiem stāstiem un novelēm Blaumanis ir ievērojams prozas meistars, zemnieku dzīves notēlotājs, viņš parādījis visus zemnieku slāņus.
Bibliogrāfija – dzeja „Ceļa malā” (kopā ar Andrievu Niedru), „Tālavas taurētājs”, noveles „Nāves ēnā”, „Salna pavasarī”, „Purva bridējs”, „Raudupiete”, „Andriksons”, lugas „Ļaunais gars”, „Zagļi”, „Sestdienas vakars”, „Ugunī”, „Indrāni”, „Skroderdienas Silmačos”, „No saldenās pudeles”, „Potivara nams”, „Pazudušais dēls”, „Ļaunais gars”, „Trīnes grēki”, prozas „Romeo un Jūlija”, „Smiltainē”, „Dancis pa trim”.…