Vadītāja domāšanas īpatnības

Katram vēstures laikmetam ir savas tipiskās problēmsituāciju formas. Senajos laikos problēmas dau¬dzējādā ziņā formulēja citādi nekā viduslaikos vai modernajā domāšanā. Labi pārbaudītā un stabilā zinātniskajā teorijā problēmsituācijas aptveramas citādi nekā teorijā, kura vēl tikai veidojas un kurai vēl nav stingru pamatu.
Vadība – īpaši organizēta (kopsaistīta un sakārtota) cilvēkdarbība – sistēma. Sistēma ir jēdziens un termins, kas mūsu domāšanā un saziņā apzīmē ikvienu cilvēkus interesējošā lietu un procesu vidē pastāvošo, kopsaistītu daļu veidoto veselumu. Ikviena parādība cilvēka apziņā tiek atveidotā kā sistēma. Tā ir sarežģīta darbība, kura sastāv no atsevišķām savstarpēji saistībām, secīgam vadītāja un izpildītāju veiktām darbībām, kas kopā vērsti uz galarezultātu – mērķa sasniegšanu.
Cilvēka aktīvā attieksme pret apkārtni (vidi) ietver domāšanu un darīšanu jeb, citiem vārdiem sakot, teoriju un praksi.
Praksē bieži vien dzirdam, ka sistēmisms neesot nekas vairāk kā mūsu veselais saprāts. Sāk, ko tur tik gudri par tām sistēmām teoretizēt, viss taču ir tik vienkāršs, dabisks un skaidrs, katram saprātīgam cilvēkam pats par sevi saprotams. Šādi un līdzīgi praktiķu izteikumi ir visaugstākā sistēmismam iz¬teiktā atzinība, kas liecina, ka sistēmisma pamat' koncepcijas ir pareizas. Taču ne ar veselo sapratu, ne ar vienkāršumu un skaidrību vienmēr un visur tik vienkārši un skaidri nemaz nav. …