AT PRIEKŠMETS & PAMATJĒDZIENI
AT ir TN kopums, kas reglamentē pirmām kārtām valsts pārvaldes sistēmas organizēšanu,
dažādu šīs sistēmas elementu attiecības, struktūru & tiesisko statusu.
AT dalībnieki ir: Valsts vai valsts instit. no vienas puses un persona (pilsoņi, jurid. pers /pers. apvien.
/, valsts instit.).
AT priekšmets ir- kāds ir AT kā zinātnes pētīšanas objekts.
AT pētīšanas objekts ir:
1)admin. iestādes;
2)kompetence;
3)AT subjektu savstarpējās iedarbības pētīšana vertikālo & horizontālo attiecību aspektos;
4)adm. iestāžu darbinieku statuss;
5)nevalstisko org. kā AT subjektu līdzdalība;
6)privātpersonu kā AT subjektu statuss valsts pārvaldes sistēmā.
AT var uzturēt 3 veidos:
1)mācību priekšmets;
2)zinātnes nozare;
3)tiesību nozare.
Valsts pārvaldes pazīmes:
1)sabiedriskas intereses;
2)pēc satura orientēta uz publisku pārvaldi;
3)ietekmē piespiešana;
4)pienākums aprūpes tiesību jomā;
5)pārvaldes darbību nosaka ar likumu.
AT objektīvā nozīmē ir to TN kopums, kas noregulē publ. iestāžu iekārtu & darbību.
AT subj. nozīmē sastādās no tiem jurid. pienāk. & tiesībām, kas uz objektīvo AT pamata piekrīt publ. iestādēm.
AT metodes:
REGULĒŠANA:
1)pienākumi;
2)atļaujas;
3)aizliegumi;
ZINĀTNISKĀS METODES:
1)aprakstošā- tiek vispārējā veidā noskaidrots ikviens AT dalībnieks;
2)dogmatiskā- palīdz pareizai adm. normu izpratnei;
3)vēsturiskā- pēta attīstības gaitu;
4)salīdzinošā: dogmatiski sal.- salīdzina ar citā ties. sist. Atrodamām normām; vēsturiski sal.- salīdzina ties. inst. attīstību;
5)socioloģiskā- saistībā ar sabiedrības attīstību;
6)analītiskā- noskaidro & vērtē normu īsto raksturu;
7)kritiski metodoloģiskā- TN & T institūtu kritikai.
AT struktūra (sastāvs):
1)subjekts;
2)objekts;
3)attiecību saturs.
Subjekts vienmēr ir dzīva būtne, kas iedarbojas uz objektu.
Subjekts- sabiedriski tiesisko attiecību dalībnieks, kuram pārvaldes f-jas veikšanai AT normas piešķir ties. & pienāk.
Objekts- fiz. pers. darbība izpildvaras sfērā, kas izpaužas ties. & pienāk. īstenošanā, uzvedībā (manta, pakalp., izpildāmais darbs u.c.).
Saturā izšķir 2 puses:
1)materiālā puse (subj. uzvedība);
2)juridiskā puse (subj. ties. & jurid. pienāk).
Privāto & publisko tiesību nošķiršanas teorijas
Privāto & publisko tiesību nošķiršanas problēma pastāv jau kopš tiesību dalījuma sākuma. Tika radīts liels skaits nošķiršanas teoriju, bet līdz mūsdienām „izdzīvojušas” ir tikai dažas. Trīs svarīgākās no tām ir:
1)interešu teorija- atšķir TN atkarībā no tā, kādas intereses tur ietvertas (publ- aizstāv valsti; priv- aizstāv indivīdu), bet ne vienmēr iespējams krasi nošķirt;
2)subordinācijas (pakļautības) teorija- nošķiršanas pamats ir T attiecībās esošas padotības attiecības. Daļēji pareiza. Arī publiskajās tiesībās var būt līdztiesiskas attiecības, piem., AT līgums starp valsts tiesību subjektiem; privātajās tiesībās var būt savstarpējās pakļautības attiecības- vecāki un bērni.
3)(Modificētā) subjektu teorija- nošķir pēc tā, kas & uz kādu ties. pamata darbojas; pēc tā kam ir subj. ties. & kam jurid. pienāk.
Vēl ir zināmas arī tādas teorijas kā:
4)tradīciju
5)kompetenču
6)pārstāvju…
