Uzziņai
Doma baznīcā 19.gs. beigās – 20.gs. sākumā notika plaši remonta un restaurācijas darbi arhitekta un mākslas vēsturnieka Dr. Vilhelma Neimaņa vadībā. No 1895. – 1897.ilga paša Doma iekštelpu restaurācija. Noslēdzot šo darba posmu, Doma celtniecības komisija nolēma to atzīmēt, 1897.gada vasarā uzstādot pieminekli bīskapam Albertam- Livonijas valsts radītājam, Rīgas pilsētas dibinātājam un Doma cēlājam. Vietu piemineklim izvēlējās bijušā klostera pagalmā (tas tika pārvērsts dārzā) augstu virs zemes – pie baznīcas dienvidu sienas starp diviem krāsainiem vitrāžam greznotiem logiem. Pieminekļa modeli, kas attēloja iedomāto bīskapa tēlu pilnā augumā, izgatavoja Kurzemē dzimušais tēlnieks Kārlis Bernēvics, vēlākais Kaseles mākslas akadēmijas profesors. No ģipša modeļa pieminekli bronzā atlēja Frankfurtē pie Mainas. Turpat no bronzas atlēja arī gotiskās formās veidoto bīskapa tēlu nosedzošo baldahīnu. Alberta statuju novietoja uz marmorā un Sāmsalas kaļļakmenī izkaltas, pie baznīcas ārsienas piestiprinātas konsoles. Šīs konsoles un pārsedzošā baldahīna meta autors bija V.Neimanis.
Albeta piemineklis šajā vietā atradās līdz Pirmajām pasaules karam, kad, 1915.gadā tuvojoties frontei, visi bronzā lietie baznīcas zvani, kā arī visi Rīgas bronzas pieminekļi tika noņemti un evakuēti uz Krievijas iekšieni – Ņižņijnovgorodu. No Doma baznīcas evakuētajiem četriem zvaniem un Alberta tēla pēc kara un revolūcijas jukām 1923.gadā atpakaļ atdabūja tikai vairs tikai vienu zvanu. Latvijas valstī attieksme un uzskati par Alberta lomu Rīgas vēsturē bija mainījušies. Alberta piemineklis savu vietu uz tukšās konsoles pie baznīcas sienas vairs neieņēma. Par tā turpmāko likteni ziņu trūkst.
Piemineklis bīskapam Albertam ir atjaunots.Latvijas sabiedrībā par viņa lomu mūsu vēsturē izteikti atšķirīgi, reizēm pat pilnīgi pretēji viedokļi.
…
