Ilgu vēstures posmu Polija, Junusz Tazbir vārdiem, baudīja „valsts bez ierobežojumiem” statusu. Polija bija multi-etniska valsts, kuras pārvaldītāji centās respektēt kultūras un reliģijas atšķirības. Vācieši spēlēja nozīmīgu lomu Polijas pilsētu attīstīšanā viduslaikos, armēņi un tatāri bija Polijas karalistes daļa sākot jau ar 15. gadsimtu. Polijas karalistes paplašināšanās uz austrumiem 1340-1360 gados ietvēra arī pareizticīgo bīskapijas. Un ebreji no visas Eiropas, Polijas karaļu mudināti, 13. gadsimta beigās Polijā centās iegūt patvērumu. Katoļu baznīcas pārākums reliģiskajā dzīvē nebija pielīdzināms citām cietsirdīgām cīņām, kas bija vērstas pret pretēju viedokļu paušanu.
Tradicionāli, Szwajpolt Fiol, Krakovas iespiedējs, uzskatāms par pirmo personu Polijas zemēs, kas cietis no cenzūras piemērošanas. 1491. gadā viņš iespieda četras kiriliskas grāmatas, kas ietvēra pareizticīgās baznīcas dziesmas, lūgšanas, psalmus... tomēr ne grāmatu saturs, bet gan viņa paša ķecerīgie izteikumi bija par iemeslu grāmatu iespiešanas aizliegumam. Lai gan Baznīca aizliedza grāmatu izplatīšanu un tālāku iespiešanu, tomēr Polijas austrumos šīs grāmatas turpināja ceļot tautas vidū.
Apmēram 50 gadus pirms iespiešanas sākuma Polijā (1473), ciešas vēsturiskas saiknes ar Bohēmiju Polijā atstāja husītu ietekmi. Pirms Krakovas universitātes atjaunošanas 1400. gadā Polijas zinātnieki (grāmatnieki) devās mācīties un paši pasniegt lekcijas uz Čārlza universitāti Prāgā. Mikolaj Traba, Pozdaņas arhibīskaps, husītisma darbus pasludināja ārpus likuma. Apmēram ap 1449. gadu Andrzej Galka, Jagiellonian universitātes rektors, slavenā darba „Song of Wycliffe” autors, tika saukts pie atbildības par to, ka viņš bija husīts, viņš paglābās Silēzijā. Husītisma paudēji tika vajāti, viņu grāmatas sadedzinātas, tomēr pārējās Eiropas skatījumā apiešanās ar husītisma piekritējiem Polijā bija ļoti iecietīga. …
