Civiltiesību vispārīgās daļas ieskaites atbildes

1.Civiltiesību jēdziens.Privātiesību jēdziens
Civiltiesības jeb privāttiesības ir tiesību daļa. kas regulē līdztiesīgu dalībnieku j e b subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības. Šādu skaidrojumu sniedz subordinācijas teorija, kas ir viena no teorijām civiltiesību nošķiršanai no otra tiesību atzara – publiskajām tiesībām. Nosaukums "civiltiesības" ir cēlies no latīņu valodas. Romiešu ius civile sākotnēji aptvēra tikai pilsoņiem piemītošās tiesības. Civiltiesības un privāttiesības ir identiski jēdzieni. Tiesību klasifikācijā tiek lietots gan viens, gan otrs termins. Civiltiesības regulē gan mantiskās, gan nemantiskās tiesiskās attiecības, ko nodibinājuši tiesību subjekti. Civiltiesību lielākā daļa ir mantiska rakstura. Piemēram, lielākā daļa civiltiesisko līgumu ir atlīdzības līgumi, kas vērsti uz mantisko labumu apmaiņu. Arī īpašuma tiesības un pārējās lietu tiesības, kas regulē lietu piederību konkrētām personām, ir mantiska rakstura. Ģimenes tiesībās, kas regulē laulāto, kā arī vecāku un bērnu tiesiskās attiecības, turpretī ir daudz nemantiska rakstura normu. Līdzīgi kā tiesības kopumā, arī civiltiesības pastāv gan objektīvā, gan subjektīvā nozīmē. Civiltiesības objektīvā nozīmē ir civiltiesību normas, bet subjektīvā nozīmē civiltiesības ir tiesiskā vara, kura uz objektīvo civiltiesību pamata pieder konkrētai personai. Ar terminu "civiltiesības" apzīmē ari tiesību zinātnes apakšnozari, kas pēta civiltiesiskās attiecības un to tiesiskā regulējuma problēmas. Tā kā civiltiesības regulē visdažādākās mantiskās un nemantiskās attiecības, kas saistītas ar indivīda dzīvi un darbību, tās visizšķirošākajā veidā ietekmē un noteic tiesību būtību. Daudziem civiltiesību principiem un tiesību jēdzieniem ir liela nozīme arī citās tiesību apakšnozarēs. Pats galvenais civiltiesību j eb privāttiesību princips ir privātautonomija. Saskaņā ar privātautonomijas principu tiesību subjekti var brīvi, pēc savas izvēles un ieskatiem veidot savstarpējās tiesiskās attiecības. Civiltiesību jomā subjekts patstāvīgi izlemj, vai izlietot savas tiesības vai tās neizmantot, paturēt tās sev, vai nodot citai personai, slēgt līgumu ar citu personu vai atturēties no līguma slēgšanas. Protams, ka privātautonomijas princips nav absolūts. Ja ir būtiski attaisnojoši iemesli, tad sabiedrības interesēs likumdevējs var noteikt privātautonomijas ierobežojumus. Publisko tiesību jomā indivīdam turpretī vienmēr jāpakļaujas ar valsts varas pilnvarām apveltīta subjekta likumīgiem rīkojumiem.…