Erika Ādamsona noveles. Analīze

Novele „ Dzeltenā roze”
Galvenais varonis Mārtiņš Kalns ar visu savu sirdi un dvēseli mīl nodarboties ar dārzkopību, ar rožu audzēšanu. Mārtiņa ģimene (sieva Zenta, meita Marta) valda spēcīga nesaprašanās, kas sāpina katru ģimenes locekli, īpaši Martu: „Viņa karsti mīlēja tēvu, tādēļ palika Mārtiņa tuvumā un centās iedzīvoties viņa dvēselē, lai atrastu kādu mazu, gaišu vietu ģimenē, ko tā mīlēja, bet kas to tik rūpīgi sāpināja.”
Emīls Aivars ir jauns vīrietis, kas ārkārtīgi novērtē Mārtiņa rožu dārzu.
Es uzskatu, ka visi Kalnu ģimenes locekļi cieš no depresijas. Tā īpaši izpaužas, piemēram, ar dzīvesprieka zudumu, nomāktību, nevērību pret sevi un citiem, kā arī gluži vienkārši skumjas.
Savukārt Mārtiņam un Emīlam, manuprāt, piemīt anthomānija – atkarība no puķēm.
Šis rožu dārzs varoņiem nav tikai dārzs, kurā aug skaisti ziedi, tas ir kas vairāk. Iespējams tas ir patvērums no ikdienas rūpēm, vieta, kur smelties mierinājumu un vienkārši nomierināties. Citāts: „Viņa skaļi ieraudājās un skumji priecīgi izsteidzās dārzā, kur mēģināja sekot kādai zelta brokātam līdzīgai bitei, un ieelpoja dažādu asi smaržīgu, jauktu puķu garojumu, līdz pēkšņi apstājās pie kādas rozes.”
Šī novele atšķiras ar citām, jo šajā novelē ar problēmu saskarās vairāki cilvēki. Līdzīgi, kā novelē „Lielas spodrības gaismā” varonis mainīja savu dzīvi, kļuva patiesi laimīgs
…