4. Grāmatu iespiešana – ap 1445. g. Johans Gūtenbergs Maincā izgudroja īpašu grāmatu iespiežamo ierīci. Šis atklājums īsā laika periodā izplatījās pa visu Eiropu un dažu gadu desmitu laikā būtībā aizvietoja rokrakstu izgatavošanu. Pati šīs tehnikas atklāšanas vēsture mūsdienās nav īsti skaidra. Skaidrs ir, ka tas nenotika uzreiz un to neizdarīja viens cilvēks. Daudzās Eiropas zemēs grāmatu iespiedēji intensīvi meklēja ceļus, kā apmierināt pieaugošās tirgus prasības ar atbilstīgu produkciju. Uz šā izgudrojuma veicēju godu pretendē daudzas valstis un pilsētas Eiropā.
5. Izgudrojumu nozīme – pirmo piecdesmit grāmatu iespiešanas gadu laikā cilvēce bija saņēmusi vairāk grāmatu nekā daudzajos gadu simtos līdz tam. Tipogrāfiskie teksti veicināja lielu etnisko un politisko apvienību izveidošanos, kas varēja funkcionēt bez tiešiem personiskiem kontaktiem. Veidojās zīmju realitāte, kura nodalījās no skanošā vārda un rituālās darbības un kas tieši realizējās tikai iekšējā darbībā – personiskajās šaubās un individuālajā izpratnē, kas veidojās pēc saviem īpašiem likumiem – patiesības un taisnīguma principiem. Viduslaikos dominēja vārda absolūta autoritāte, to izrunāja sakrālajā valodā, un tas bija dievišķs savā būtībā. Atšķirībā no ikdienas vārda tas varēja būt tikai patiess. Vārds bija izņemts no cilvēka patvaļas sfēras. Tas pieļāva iztulkojumu, izskaidrojumu klausītājam, taču izslēdza daudznozīmību runātājam. Tam bija jēga, taču nebija pragmatisku mērķu. Viduslaikos vārds varēja būt nesaprotams, taču tas, kas to nesaprata, zināja, ka nesaprotamā nozīme ir neatkarīga un objektīva.
…