Planošana ka zinātne pēta attiec., kas veidojas starp saimn. procesa darbiniekiem, nosakot un realizējot prioritātes, mērķus un proporcijus.
Galvenās pētīšanas metodes ir:
1. Vēsturiskas un konkrētas pieejas metode (plānosana ir attīstība esošs process, izmanto konkreto periodu raksturojošo info, datus);
2. Sist. pieejas met. (org-u vadisanā izmanto savstarp. saist. plānu kopu- plānu sistēmu. organ. pati ir sist.);
3. Kompleksas pieejas met. (visas parādības tiek pētētas savst. saistībā un atkarībā;
4. Eksperementēšana (lietder. parbaud. lēmumu darb. rezult. kādā sist-as apakšs-ā;
5. Modelēsanas m. (ja nevar rezultātus parb. reālajā dzīvē, sastāda dazādus modeļus.
Uzņ. ka saimnieciska sist., tā funk-šanas ipatn. dažādos laika per.
Dažad. u.but.sk.konc.veidojas tādēļ, ka uņdarb-ai ir atškir. saturs dažad. laika posmos.
>30g- masveida raž. posms. Galvenais- apjoms ↑ , izmaksas ↓. Rakstur. ir precīza nozaru nodalīšana, stabil, un prognoz-as aušanas perspekt. Valsts reg. un sab-as iejaukšana-min. plānošana-glkt. budžeti
50.g- māsveida pārdošanas posms-pārēja uz daudzveid. Paplaš. nomenk., pilnveido pārd. organ. un relklāmu. Planošanā dominē ilterm. plān.+budž.
50.g. vidū- postindustrial. posms-nav izteiktu likumsakarību. Zinat. un progress↑, labkl. līm↑, uzņ. un sab-ai jāpieverš uzman. progressa negat. izpausmes formam. Rakstur- inflac., konkur, pastipr., uzņēmejemdarbības internacionalizācija, ārejas vides faktoru skaita ↑, parametru izmaiņu temou ↑. Secinājums- uzņ var pastāvēt main. vidē ja ir izstrādāta pārdomāta str. un pol.
Str-jas un politikas būtīa un izpausmes veidi.
Vispārēji- strat.- galveno darb-as progr-u., prioritāšu un res. sadalījums globalajiem mērķiem
Minsbergs piedava 5 str, butības skaidrojumus:
1. Strat. ir plāns (attīstības virz., ceļš no tag. uz nākotne)
2. Str. ir uzvedības princips, uzved. modelis (str. balstas uz pag. izstrad. nostadnēm)
3. Strat. ir pozicija, kādu uzņ. ieņem konkr. tirgū
4. Str. ir perspektīva, t.i. organ. galven. darbīb. veids.
5. Str. ir veikls paņēmiens vai manevrs, lai pārspetu konkur. vai pretin.
Strat. teoretiķus var sagrupēt 10 atsķirīgās skolās:
1) Dizaina skola 2)Plānosanas sk. 3)Pozicionēšanas sk. 4)Uzņēmējdarb. sk. 5)Kognītīva sk. 6)Mācīšanas sk. 7)Varas sk. 8) Kultūras sk. 9)Ārējās vides sk. 10)Konfigurācijas sk.
Stratēģija ir plāns, darbību kopums, kas integrē sevī galvenos org. mērķos un apvieno org-u saskaņotai darb-i no uzņ-a praktiskas darbības viedokļa.
Politika ir lēmum. pienemšanas un darbības norises vispārēji norādījumi. P. nosaka prieksnosacījumus un ierobežojumus (darbības vadīšanā). P. ierobež. darb. un lēmumu pieņ. daudzveidību => P. jāizmanto piesardzīgi lai neiznīc. radošo domu. P. dod papild. orient. strat. izpildē un novērš nepareiz. str-jas. skaidrojumus
Bes strat. nevar sastād. pārdom. darbības plānus, veidot darbības progr. Strat. esamība ↑ konkur.spēju, S. pati par sevi negarantē panākumu-vel ir vajadz. šī strat. izpilde, S. ir jāpapildina. (+) S. dod attīst. virzienu, koordinē iesaist. ieguld. un pules, noverš nenoteiktību. (-) Neņem vērā izvēlētā ceļā esošas briesmas, var iznicināt radošo domu.
S. ir jāatbild uz jaut. ko razot? cik ražot? kam ražot? S. uz jaut. konkrēti neatbild, bet dod galvenos virzienus.…
