Nemainīgās izmaksas ir konstantas. Kopējo izmaksu stāvokli nosaka mainīgās izmaksas summa, kas pieaug ar katru nākošo produkcijas vienību. Mainīgo izmaksu summu nosaka robežizmaksu stāvoklis. Palielinoties uzņēmuma saražotās produkcijas skaitam par vienu vienību katrā nākošajā reizē, vidējās nemainīgās izmaksas samazinās. Vidējās mainīgās izmaksas arī samazinās, taču tad atsāk pamazām pieaugt. Robežizmaksas samazinās straujāk nekā vidējās izmaksas. Tās ir atkarīgas no kopējām mainīgajām izmaksām. Tātad var secināt, ka nemainīgo izmaksu daudzums tiek sadalīts uz pieaugošu produkcijas vienību skaitu. Vidējās kopējās izmaksas ilgstoši turpina samazināties, jo vidējās nemainīgas izmaksas samazinās visā ražošanas procesā. Brīdī, kad vidējās kopējās izmaksas pieaug, robežizmaksas ir lielākas par tām.
Izokvanta attēlo iespējamās divu ražošanas faktoru kombinācijas, kuru rezultātā iegūst vienādu ražošanas apjomu. Taču ražošanas izmaksas var atšķirties. To attēlo grafiski.
Gadījumā, ja izokvanta ir taisne, tad ražošanas faktori ir aizstājami.
Atšķirībā no izokvantas, izokosta attēlo iespējamās divu ražošanas faktoru kombinācijas, kuru rezultātā iegūst vienādas izmaksas. Tātad, ražošanas apjoms var atšķirties. To arī attēlo grafiski.
Ilglaicīgajam periodam nav pastāvīgās (nemainīgās) izmaksas. Tātad tas ir saistīts ar visiem ražošanas faktoriem. Gan īslaicīgao, gan ilglaicīgo periodu var attēlot grafiski. Ilglaicīgajā periodā var novērot, ka vidējās izmaksas samazinās, sasniedzot minimumu un pēc tam pieaug. To var izskaidrot- resursu izmaksas tiek sadalītas uz augošu produkciju vienību skaitu, bet uzņēmumam paplašinoties ir nepieciešami papildus resursi, tādējādi vidējās izmaksas pieaug. Ilglaicīgam periodam ir raksturīgs uzņēmumu minimālais efektīvais lielums- mazākais ražošanas apjoms, ko uzņēmums ražo, lai samazinātu vidējās izmaksas, ja tas ir nepieciešams.
…
