Zinātniskā pētniecība ir mērķtiecīga kādas parādības pētīšana, izmantojot agrāk uzkrātās atziņas, optimālu metodiku un tehniskās iekārtas, iegūstot jaunas atziņas, idejas, faktus. Zinātniskā pētniecība ir darbība, kas palīdz strukturēt un integrēt apgūtās teorētiskās zināšanas, atklāt jaunas. Darbība ir cilvēka garīgs vai fizisks darbs, psihiskā aktivitāte, vitālās enerģijas izlietojums sevis attīstībā un sabiedrības pilnveidošanā. [1,2]
Pētnieciskā darbība ir savdabīgs individuālās izziņas process, uzzina patiesības, kas vairumā gadījumu ir gan subjektīvi, gan objektīvi jaunas. Zinātniskā pētniecība, ir patstāvīgs, radošs process, kura efektivitāti apliecina netradicionāls, oriģināls rezultāts. Vērtība zinātniskā darbībā ir prasme saskatīt sakarībās būtiski svarīgāko teorijā, tās praktiskā pielietojumā.
Pētnieciskā darbība ir sarežģīta, grūta, kas prasa no pētnieka izturību, neatlaidību un sistemātisku darbu. Pētniekam ir vajadzīgas spējas un talants, bet tas attīstās tikai radošā mērķtiecīgā darbībā un atklājas pētnieciskās darbības rezultātos. Ja pētnieciskā darbība ir personības sirdslieta, tad to vienmēr pavada iedvesma. Pētnieka darba kvalitāti apliecina sasniegtie rezultāti un process, kā tie sasniegti.
Pētījums ir sistemātiska un ilgstoša, plānota un paškritiska kādas problēmas risināšana vai faktu meklēšana ar teorētisku un praktisku nozīmi, kas pretendē uz publisku apspriešanu, un to apstiprina empīriski dati. [1,2]
Pētījums ir process, kurā meklē sakarības, lai atklātu jaunas mijsakarības, likumus, idejas. Tas vienmēr balstīts uz personības darbības pieeju. Zinātniskais pētījums pedagoģijā ir mērķtiecīgs un radošs cilvēka organizēts darbības process, orientēts uz jaunu teorētisko atzinu ieguvi, kas pilnveidotu pedagoģisko praksi.
Pedagoģiskos pētījumus nosacīti var iedalīt:
• pārskata teorētiski analītiskos;
• pieredzes empīriski aprakstošos;
• eksperimentālos. [1,2]
Pārskata teorētiski analītisko pētījumu veic gadījumos, kad nepieciešams uz zinātniskās literatūras, dokumentu un avotu bāzes noskaidrot noteiktu pedagoģisku parādību, procesu vai faktu stāvokli, veidošanos, prognozēt attīstību. Parasti šo pētījumu priekšmets ir saistīts ar pedagoģijas vēsturi vai metodoloģiskiem zinātnes komponentiem. Tie ir fundamentāli zinātnes jautājumi, uz kuriem nav teorētiski pamatotas atbildes. Šo pētījumu rezultāti var būt izstrādāti kā jaunas teorijas vai idejas, izanalizēti zinātniskās konferencēs, apkopoti monogrāfijā vai disertācijā. [1,2]
Ar pieredzes empīriski aprakstošiem pētījumiem sākas pedagoģijas zinātne. Centrā ir subjektīvā uztvere un tās aprakstīšana. Tas nav viegls pētījumu veids, jo nepieciešams ilgstošs, sistemātisks, plānveidīgs darbs. Īpaši nozīmīgi ir jaunu metožu vai satura ieviešana skolās vai augstskolās, kas prasa pieredzes empīriski aprakstošus pētījumus, kuros plaši izmanto novērošanu, aptaujas - rakstiskās, mutiskās, sociometriskās, dokumentu pētīšanu, skolotāju un skolēnu darbu rezultātu analīzi, grupu diskusijas, biogrāfiskās intervijas un dzimtas koku veidošanu un analīzi. [1,2]
Eksperimentālie pētījumi nepieciešami, ja
• teorija ir aizgājusi tālāk par praksi,
• prakse aizgājusi priekšā teorijai vai
• izveidojusies pretruna starp teoriju un praksi. [1,2]
…
