Platona darbs „Valsts” ir ļoti pazīstams pasaules literatūrā, kur Platons tiecas gara acīm izlauzties cauri barjerai, kuru cilvēku priekšā veido mainīgas lietas un cilvēka iedibinātās attiecības, vēlmes un ilūzijas, maldi un iekāres. Viņa skatienam paveras fantastiska, žilbinoša pasaule – tīro formu, ideju pasaule. Platona dialoga dalībnieki risina problēmas, kas viņiem ir jaunas, dod cits citam trāpīgas atbildes, kas nebūtu iespējams bez rūpīgām pārdomām, izvirza arvien jaunus argumentus un pretargumentus. Problēmu ziņā tik bagātu sacerējumu arī izcili apdāvināts un pieredzējis autors varēja izveidot tikai vairāku gadu, varbūt pat gadu desmitu laikā. Platona dialogā visas tēmas lielākā vai mazākā mērā grupētas ap vienu sižetu, kur iztirzāti ļoti daudzi indivīda, sabiedrības un valsts dzīves jautājumi.
Autora dialogs „Valsts” sevī ietver desmit grāmatas, kur saskaņā ar sižetu noris cienījamā sirmgalvja Kefala mājās. Filozofi šajā laikā sāka interesēties ne tikai par izziņas un it īpaši domāšanas procesa rezultātiem, bet arī par paša šā procesa norisi, par iespējamām novirzēm un kļūdām izziņas gaitā, par sakarībām starp cilvēka teorētiskajiem secinājumiem un praktisko rīcību jeb rīcības motivāciju.
Platons uzskata, ka filozofija nodarbojās ar esamību, taču nebūt viss, kas mums rādās ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība. Šķietamība ir starp stāvoklis starp neesamību un pilnvērtīgu esamību. Cilvēki novērtē labus un ļaunus darbus, taču labā būtību nesaskata. Tāpēc bieži sanāk tā, ka vienreiz par labu tiek uzskatīta viena veida rīcība, otrreiz – cita. Cilvēkiem trūkst stingru un noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas – nebūtisks. Līdz ar to viņiem trūkst filozofiska skatījuma, viņi apmaldās šķietamību pasaulē, uzskatot to par būtisku. Viņš piekrīt tiem, kas materiālās lietas uzskata par mainīgām, nestabilām un zūdīgām, bet nesamierinās savukārt ar subjektīvistiskiem, realatīvistiskiem vai agnostiskiem secinājumiem. Šis nepārejošais un paliekošais esot jāmeklē nevis jutekliski tverajamās lietās, bet gan vispārīgajos jēdzienos – idejās, kas, pēc viņu domām, veidojot citu, augstāku un
