Reformācijas

Antifeodāla sabiedrības un politikas kustība R-Eiropā un Z-Eiropā 16. gadsimtā. Reformācija vērsās pret feodālā balsta – katoļu baznīcas ekonomisko un politisko varu un tās reliģisko un politisko doktrīnu – katolicismu. Reformāciju izraisīja feodālās sabiedrības krīze un kapitālisma elementu iespiešanās ekonomijā un sabiedrības dzīvē. Reformācija izpaudās reliģijas un baznīcas tiesību konfliktu formā, tomēr tās saturs bija antifeodāls. Reformācija nebija viendabīga, jo tajā piedalījās dažādas šķiras ar atšķirīgiem mērķiem. Sīkie feodāļi vērsās pret bagātajiem katoļu baznīcas firstiem, cenšoties ar baznīcas reformu starpniecību iegūt to zemes īpašumus. Augošā buržuāzija nebija mierā ar lielajām baznīcas nodevām, tās bagātīgajiem naudas līdzekļiem un tiecās pēc ‘’lētas baznīcas’’.

Kontrreformācija.

Katoļu baznīcas cīņa pret reformācijas kustību un protestantismu Eiropā 16. gs. vidū – 17. gs. Kontrreformācijas programmas pamats bija Tridentas koncila lēmumi, tās galvenais spēks – inkvizīcija, mūku ordeņi, it īpaši jezuīti. Kontrreformācijai bija raksturīga reakcijas pastiprināšanās, nesaudzīga cīņa pret ķecerībām – anabaptismu, antitrinitārismu, hiliasmu; kontrreformācija asi vērsās pret antiklerikālismu, brīvdomību, progresīvām tendencēm zinātnē.…