Speciālā pedagoģija
Speciālā pedagoģija ir zinātne, kas pēta bērnu speciālās (īpašās) vajadzības (anormālo bērnu), attīstības klīniski fizioloģiskās un psiholoģiski pedagoģiskās likumsakarības un īpatnības. Pazīstama arī ar nosaukumu – defektoloģija, korekcijapedagoģija vai rehabilitācijas pedagoģija.
Speciālā pedagoģijas pētnieciskās izziņas priekšmets - bērni, kuriem ir fiziskas, garīgas vai psihiskas nepilnības, un tāpēc rodas problēmas bērnu attīstībā, viņu mācīšanā un audzināšanā.
Speciālā pedagoģija ir pedagoģijas zinātnes un pedagoģijas prakses nozare, kura, izmantojot pedagoģijas, kā arī medicīnas, psiholoģijas un socioloģijas zinātņu atziņas, veic personu, kurām ir traucējumi izziņas darbībā un fiziskajā attīstībā, izpēti, korekciju, izglītošanu un sagatavošanu darba dzīvei.
Speciālā pedagoģija izstrādā vispārējos pedagoģijas jautājumus attiecībā uz bērniem ar traucējumiem garīgajā attīstībā.
Specifiskais uzdevums speciālajā pedagoģijā ir pēc iespējas mazināt traucējumus to bērnu attīstībā, kuriem ir speciālas vajadzības, pilnīgāk viņus ieslēdzot sabiedrībā. Līdz ar to izvirzās divi principi:
1) visa bērnu ar īpašām vajadzībām mācīšanas un audzināšanas sistēma jāveic ar maksimālām traucējumu kompensācijas un korekcijas iespējām;
2) veicot tautisku tikumisko audzināšanu, sagatavot šos skolēnus praktiskajai dzīvei, dodot bērniem noslēgtu izglītību (speciālajā skolā vai klasē bērni, kuriem ir traucējumi garīgā attīstībā, neiegūst vispārējās izglītības standartos noteiktās pamatzināšanas un prasmes; vairumā gadījumu tas ir individualizētas mācīšanas darbs).
Speciālā pedagoģija cieši saistīta neiropatoloģiju, patofizioloģiju, vispārīgo un medicīnisko ģenētiku, patopsiholoģiju, pedagoģisko un bērna psiholoģiju, vispārīgo pedagoģiju, valodniecību u.c.
Speciālais pedagogs ir speciālās izglītības pedagogs, kurš ieguvis attiecīgo profesionālo kvalifikāciju pedagoģiskam darbam ar personām, kurām ir izziņas darbības traucējumi.
…