Starpkultūru attiecību nozīmīgums vēsturiskā skatījumā

Ikviens atceras vareno Romu. Kaut no kultūras vēstures stundām skolā, no dažādiem nostāstiem, grāmatām vai filmām. Vēl šodien to uztver kā kaut ko lielu, spēcīgu, ietekmīgu. Roma no neliela latīņu politiskā centra Itālijā kļuva par milzīgu teritoriālu spēku ar 50 miljoniem iedzīvotāju. Romas veiksmīgās izaugsmes pamatā bija šovinisms – romieši sevi uzskatīja par īpašiem, neatkārtojamiem, nodalītiem no pārējās pasaules un cēla sevi augstāk par citām tautām. Romieši uzskatīja, ka viņiem palīdz dievi. Šie uzskati, pārliecība visos Romas iedzīvotājos iedvesa kopības sajūtu, ļāva ticēt, ka viņi cīnās par kopīgiem mērķiem – sasniegt Romas augstāko attīstības pakāpi. Jau no savas pastāvēšanas sākuma Roma karoja ar kaimiņvalstīm, apspieda citas tautas, tā paplašinot teritoriju un visu Romu kopumā.
Tomēr neskatoties uz Romas šovinismu, bija tādas kultūras vērtības un pieredze, kuras romieši labprāt pārņēma no citām tautām. Piemēram, no etruskiem romieši aizguva mākslu izzināt dievu gribu, paražu atzīmēt uzvaru karagājienā ar triumfu, tempļu arhitektūras īpatnības, amatniecības tehniku, pilsētu celšanas iemaņas, galvenās arhitektūras formas – arku, velvi – un citas vērtības. Savukārt no grieķiem, no kuriem Romas kultūra tomēr bija visvairāk atkarīga, romieši aizguva grieķu valodu, literatūru, filozofiju un pat iepirka izglītotos grieķu vergus. Šos Grieķijas kultūras aizguvumus sekmēja grieķu uzskati, ka romieši ir barbari, mežoņi un ka tikai ar spēku nevar iekarot citas tautas – ir jābūt arī spēcīgam intelektam. Tātad romieši no grieķiem visvairāk aizguva tieši intelektuālo kultūru – skolotāji, sekretāri un padomnieki katrai ģimenei, jauno romiešu aristokrātu izglītošanās Atēnās, grāmatu tirdzniecības attīstība, tulkojumi no grieķu valodas u.tml.…