Kā redzams no klasifikācijas, tiesību normas ir sociālo normu veids. Visā valsts un tiesību eksistences periodā izveidojās daudz dažādu jēdziena definējumu un priekšstatu par tiesību normām. Viens no izplatītākajiem tiesību normas definējumiem skan šādi: Tiesību norma ir vispārobligāts noteikums, ko nosaka un nodrošina valsts, un uz kura pamata rodas pušu – sabiedrisko attiecību dalībnieku juridiskās tiesības un pienākumi. Tiesību norma vienmēr kalpo par tipisko sabiedrisko attiecību paraugu, modeli, ko paredz valsts. Tā pastāvīgi izpaužas kā pienācīgās uzvedības mērs un ir visas tiesību sistēmas «pamatšūna». Ar ko tiesību normas atšķiras no pārējām sociālajām normām? Ar ko tās ir īpatnējas? Apskatīsim augstāk uzskaitītas sociālās normas to saistībā ar tiesību normām.
Tiesību un morāles normas. Morāle ir principu un normu kopums, kas vēsturiski izveidojies, balstoties uz cilvēku priekšstatiem par labo un ļauno. Morāles normu ievērošanu nosaka sabiedrības viedoklis vai iekšējā pārliecība. Novirzes no morāles normu priekšrakstiem un to pārkāpšana, neievērošana tiek aplūkotas kā ļaunais, bet ievērošana- kā labais. Tiesību normas nedrīkst būt netikumiskas. Morāle no tiesībām atšķiras ar to, ka tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visa sabiedrība un šo prasību izpildīšana tiek sankcionēta tikai ar garīgās iedarbības formām- sabiedrisku vērtējumu, nosodījumu nevis tiesas ceļā. Tiesību normai ir piespiedu raksturs.
Tiesību un reliģiskās normas. Reliģiskās normas ir baznīcas noteiktie uzvedības noteikumi. Šīs nomas regulē uzvedību ticīgo sabiedrībā un attiecības starp ticīgo un reliģisko kultu, pamatojoties uz ticību un padevību augstākam spēkam, kas radījis pašu cilvēku. Pēc satura reliģiskās normas ir tuvas morāles normām, bet atšķiras ar to, ka balstās uz iepriekš minēto ticību. Atšķirībā no tiesību normām par reliģisko normu būtiskiem pārkāpumiem sodu piespriež reliģisko iestāžu administrācija.
…
