Vadīšana ir iedarbība uz darbinieku darbību (personu vai grupu) ar noteiktām metodēm un paņēmieniem, lai īstenotu organizācijas mērķus.
Vadītājs ir konkrēts darbinieks, kas ietekmē darbinieku darbību (personu vai grupu), lai īstenotu organizācijas mērķus.
Jebkurš menedžeris, ja tam ir pilnvaras vadīt saskaņā ar organizācijas sakārtojumu, tajā pašā laikā var būt arī vadītājs. Praktiski jebkurā organizācijā pastāv ne tikai formālie, bet arī neformālie vadītāji. Neformālie darbinieki var būtiski ietekmēt darbinieku rīcību, neskatoties uz to, ka viņiem nav piešķirtas pilnvaras, amats un atalgojums, kas paredzēts formālam menedžerim. Ja menedžments nosaka, kas, kā un kad jādara organizācijā, tad vadīšana ir spēja ietekmēt darbiniekus un virzīt viņu darbību noteiktos virzienos.
Lai panāktu efektīvu vadīšanu, vadītājam jālieto vara, ko var izmantot dažādi, lietojot daudzas metodes un paņēmienus, lai ietekmētu darbinieku rīcību.
Vara ir potenciāla iedarbība uz darbinieku rīcību, lai sasniegtu organizācijas mērķus.
Līdz ar to vadīšana ir reāla varas lietošana. Mūsdienās gan teorētiķi, gan praktiķi ir atzinuši, ka varas un ietekmes lietošana atkarīga ne tikai no vadītāja pilnvarām un hierarhijas pakāpes, bet arī no personīgajām īpašībām, no konkrētas situācijas un arī no personības (grupas), uz ko vēlas iedarboties vadītājs.
Parasti vadītāja vara saistīta ar padoto atkarību dažādos jautājumos, taču vērā jāņem arī pretēja tendence: noteiktās situācijās padotajiem ir vara pār vadītāju, jo arī viņš ir atkarīgs no padotajiem daudzos jautājumos.
Secinājums: nepamatota, vienpusīga varas lietošana no vadītāja puses var no padoto puses izraisīt vēlmi pierādīt arī savas varas iespējas. Rezultātā ne vadītājs ne padotie nesasniedz mērķus. Tāpēc vadītājam ietiecams vienmēr novērtēt pietiekamo “varas bilanci”, kas varētu kalpot organizācijas mērķu īstenošanai un tajā pašā laikā neizraisītu padoto pretestību.…
