Varas izpausmes ir pastāvējušas jau sen. Taču laikam ejot tās izpratne ir mainījusies. Līdz ar 20.gs. varas nozīme ir pieaugusi un filozofi tai ķērušies klāt, lai pētītu. Varas tēma ienāk filozofijā, jo tradicionālais socioloģiskais un politiskais traktējums mūsdienu filozofijā tiek pārveidots un paplašināts, varas attiecības no sociālām un politiskām attiecībām kļūst par cilvēka eksistences raksturojumu.
Varas definīcijas ir daudzveidīgas un plašas. Tā piemēram:
Vara ir tikai īpašs indivīdu attiecību veids.
Vara īstenojas caur indivīdiem, kuru tā ir radījusi, nevis tiek pret viņiem pielietota. (vara nosaka kādas ir attiecības starp vīrieti un sievieti. Tā var arī izpausties kā vīrieša vara pār sievieti, saimnieku par suni vai pieaugušo pār bērnu.)
Vara ir indivīda vai grupas iespējas ar piespiešanu vai bez tās ietekmēt citu cilvēku idejas un rīcību. (indivīdam vai grupai nevar būt varas ja tie ir izolēti no citiem. )
Vara vienmēr ir vara pār citiem. (indivīdam ir tik liela vara, cik lielā mērā citi pakļaujas indivīda gribai.)
F. Nīče varu definēja kā spēka nevis pakļaušanas attiecību. (varas subjekts un objekts var mainīties vietām, taču tiem vispār nav nozīmes, jo vara pastāv kā noteikts spēka lauks, kurā realizējas varas griba, tieši tāpēc vara nenāk no viena centra – cilvēka, valsts.…
