Viljama Šekspīra darba "Romeo un Džuljeta" atstāstījums

Jau izsenis starp divām ievērojamām dzimtām – Monteki un Kapuleti – valda naids. Šis naids ir jau tik sens, ka īsta iemesla šim naidam vairs īsti nav.
Viss sākās gaišā, saulainā dienā, ka Montekī un Kapuletī puiši tīri nevainīgi piestāja, lai uzpildītu degvielu. Vien pāris soļi, zīmīgi acu uzmetieni... Ar to pilnīgi pietika, lai Montekī puiši sāktu uzvesties ļoti izaicinoši pret Kapuletī dzimtes pārstāvjiem, radot agresīvu, asu sižetu. Tik vien bija vajdzīgs, lai degvielas uzpildes stacija tiktu pamesta, stacijai degot datorspēļu par karu cienīgās liesmās, un kļūtu par pirmo zīmi, kas senais naids uzlieos jaunu, karstu kvēli. Policijai ierodoties nebija ne miņas vairs no vaininiekiem. Policijai bija skaidrs, kas jāmeklē pie vainīgajiem, dzimtām – ka šī nebija pēdējā ugunīgā satikšanās.
Pa to laiku Romeo klīst apkārt, izvairīdamies no ļaužu acīm, kā saka, kad diena ar nakti saplūst un kājas smagas jeb lieli emocionāli pārdzīvojumi. Mīlas mokas, neatbildīta mīlestība spēj stiept laiku garumā... Tam visam pāri ģimenes problēmas (senaid naidiņš ar Kapuletī) jāpacieš.…