Vārds “konstitūcija” ir radies no latīņu constitutio ( “lēmums”, “noteikums”). Šis termins laika gaitā ieguvis īpašu nozīmi. Vārds “konstitūcija” savu pašreizējo nozīmi ieguvis tikai 18. gadsimtā un pašlaik ar to apzīmē valsts pamatlikumus ( vienu vai vairākus), kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanos, to funkcijas un savstarpējās attiecības. Konstitūcijām ir raksturīga īpaša valoda un augsta juridiskā precizitāte. Demokrātiskā konstitūcija garantē vispāratzītās cilvēka tiesības un brīvības, paredz valsts institūciju veidošanu brīvu, demokrātisku vēlēšanu ceļā.
Pēc hitleriešu sagrāves pirmajā vieta izvirzījās jautājums par Itālijas turpmāko valsts iekārtu . Itālija joprojām bija karaliste, bet Itālijas karalis Viktors Emanuēls III vairs nevarēja palikt savā amata, jo kara laika bija kalpojis fašismam un hitleriskiem iebrucējiem. Karalis atkāpās, ieceldams pavadoni – regentu. Bruņotas sacelšanās laikā atbrīvotajos rajonos tika likvidētas visas fašistu laika pārvaldes iestādes un to vietā iecelti perfekti, mēri u. c. amatpersonas. Atbrīvotajā Itālijā augstāko likumdošanas un izpildvaras institūciju funkcijas formāli veidoja regents, taču te šķēršļus lika vietējās konservatīvās partijas un Vatikāns, tos atbalstīja arī angļu un amerikāņu armiju valdība.
Visaktuālākais jautājums joprojām palika Itālijas turpmākā valsts forma – monarhija vai republika. Šī jautājuma izšķiršanas mērķim 1946. gada 2. jūnijā notika referendums, lai ievēlētu Satversmes sapulci. Neraugoties uz reakcionāru un klerikāļu intrigām, aģitāciju un pretdarbību, Itālijas tauta nobalsoja par republiku, kas tika proklamēta 1946. gada jūnijā.…
