Cilvēks ir sociāla būtne, kas saistīta ar sabiedrību un atrodas nepārtrauktā saskarsmē. Tāpēc būtiski ir apzināties sociālās adaptācijas nozīmi.
Adaptācija ir visai plašs jēdziens, kas apzīmē organisma pielāgošanos videi, lai saglabātu izdzīvošanai svarīgo līdzsvaru. Adaptācijas procesā indivīds pieņem grupā izveidojušās uzvedības normas, vērtības, darbības un saskarsmes paņēmienus.
Adaptācijas problēmu pētījuši mediķi, pedagogi, psihoanalītiķi. A Ādlers uzsver, ka bērni jāaudzina tā, lai viņi prastu pielāgoties sabiedriskajai dzīvei. E. Eriksons, L. Kolbergs, I. Pavlovs, K.G.Jungs adaptācijas periodu analizējuši, ņemot vērā bērna temperamentu. No tā, cik veiksmīgi noritējusi adaptācija , atkarīga turpmākā attīstība. K.G.Jungs uzskata, ka adaptācija vienmēr ir pielāgošanās attiecības starp subjektu un objektu.
Adaptācija ir viens no centrālajiem jēdzieniem Ž.Ž.Piažē kognitīvās attīstības teorijā. Svarīgs Ž.Ž. Piažē teorijas ieguldījums ir ideja , ka attīstības gaitā notiek nemitīga adaptācija jeb pielāgošanās videi.[4;143]
Adaptācija nav pasīvs process, pakļaušanās vides apstākļiem, bet gan aktīvas kompleksas norises ( tādas, kas ir virzītas uz organisma nelabvēlīgu, neadekvātu vides faktoru pārvarēšanu).[4;104 ]
No organizētās un pierastās ģimenes vai bērnu dārza vides bērni nonāk pilnīgi jaunos apstākļos, vecuma ziņā daudzveidīgā skolas vidē, rotaļu vietā piedāvā sistēmātisku garīgu darbu.
atsaucību. No tā izriet bērna objektīvo grūtību iespējamais rezultāts – nevēlēšanās iet skolā, kā arī uzvedības problēmas.
Zinātnieki atzīmē, ka adaptācijas grūtības, izmaiņas bērna uzvedībā ir novēršamas. Svarīgi ir, kā organizē adaptāciju, kā ģimene sagatavo bērnu jaunajiem apstākļiem, kā skolotāji pārzin un ņem vērā individuālās nervu darbības īpatnības un ar to saistīto uzvedību.
Pētījuma objekts: adaptācijas process skolā.
Pētījuma priekšmets: adaptēšanās grūtības sākumskolas vecuma bērniem.…
