„Filozofiskās domas attīstības vēsturē būtu grūti atrast kādu mācību, kas vērienīguma un ietekmes ziņā varētu sacensties ar svētā Akvīnas Toma teorētisko mantojumu. ”1
Ar šādu teikumu iesākas nodaļa grāmatā, kur tiek aprakstīta Akvīnas Toma dzīve ,viņa filozofija un zināšanu bagātīgais mantojums.
Viņa pirmsākumi meklējami 1225.gadā Rokosekā, kur viņš piedzima dižciltīgā ģimenē ,kuras raduraksti saistījās ar tā laika Eiropas spožākajiem karaļnamiem. Sv. Toma tēvs bija itālis Landolfo- Akvīnas grāfs, bet māte bija normāniete Teodora.
Savu pirmo izglītību viņš gūst Montekasino abatijā, kuru uzskatīja par rietumzemju klosteru šūpuli. Trīspadsmit gadu vecumā 1239.gadā vēlme turpināt studijas viņu aizved uz Neapoles universitāti. Tieši šeit mainās Akvīnas Toma liktenis. Zinot to, ka viņa sociālais stāvoklis bija augsts tas garantēja spožu karjeru nākotnē, būtībā pat vienalga kurā jomā- garīgajā vai laicīgajā. Neapolē Toms iepazīstas ar klaiņotāj mūku dominikāņu2 dzīves uzskaties un to darbību. Akvīnas Tomu pārsteidz un dziļi ieintriģē dominikāņu patiesais askētiskums3.Lai pievienojoties dominikāņu ordenim viņš ir gatavs ziedot visu, kas līdz šim viņam bija piederējis- gan mantu, gan sabiedrisko stāvokli, lai tikai kļūtu par nesavtīgu patiesības meklētāju.
Vecāki par viņa lēmumi bija tik satriekti un noraidoši, ka lūdzu palīdzību vest pie prāta savu dēlu pat pāvestam. Pat pāvestam iejaucoties Toma domas ir nemainīgas.To nespējot pieņemt, brāļi Tomu sagūsta un iesloga. Tie viņu aizveda sākumā uz Rokaseku un vēlāk uz Monte San Džovanni cietoksni, kur paturēja apcietinājumā. Tomu drīkstēja apciemot tikai viņa pasaulīgi noskaņotā māsa Marotta.…
